Inženiera Garina hiperboloīds

Rollings bija nonācis tāda cilvēka stāvoklī, kas ne­zina, no kādas puses gaidāms naža dūriens. Briesmas bija nāvīgas. Viņa iztēle strādāja tā, it kā par katrā sekundē savērpto domas pavedienu maksātu miljonu dolāru.

So patiesi apbrīnojamo ķīmijas karaļa noskaņojumu pārtrauca divu pazoļu dipieni uz paklāja. (Logs guļam­istabā, kas atradās pirmajā stāvā un izgāja uz parku, bija atvērts.) Rollings sarāvās ar visu ķermeni. Kamīna spogulī parādījās drukns vīrietis ar garām ūsām un sa­rauktu pieri. Viņš nodūra galvu un nekustīgi blenza Rollingā.

—  Kas jums vajadzīgs? — iespiedzās Rollings, ne­trāpīdams ar roku bikšu pakaļējā kabatā, kur atradās brauniņš.

Druknais virs acīm redzot bija to gaidījis un pa­muka aiz portjeras. No turienes viņš atkal izbāza galvu.

—  Klusu. Nekliedziet. Es netaisos slepkavot vai lau­pīt, — viņš pacēla plaukstas, — esmu atnācis darīšanās.

—   Kādas jums šeit var būt darīšanas? Es pieņemu Malzerbas bulvārī četrdesmit astoņi no vienpadsmitiem līdz vieniem… Jūs iekāpāt pa logu kā zaglis un ne­lietis.

—   Piedodiet, — ienācējs pieklājīgi atbildēja, — mans uzvārds ir Leklērs, mani sauc par Gastonu. Man ir kara ordenis un seržanta pakāpe. Es nekad nenodarbo­jos ar sīkumiem un zaglis neesmu bijis. Ieteicu jums, mister Rolling, nekavējoties atvainoties, citādi mūsu tā­lākā saruna nevarēs notikt…

—  Vācieties pie joda! — jau mierīgāk attrauca Rol­lings.

—  Ja es aizvākšos uz šo adresi, tad jūsu Monrozas jaunkundzei gals klāt.

Rollingam sadrebēja vaigi. Viņš tūdaļ pienāca pie Gastona. Tas turpināja goddevīgi, kā piedienas runāt ar miljardu īpašnieku, un reizē mazliet familiāri, kā runā ar savas mīļākās vīru:

—  Tātad, cienīts kungs, jūs atvainosieties?

—  Vai jums zināms, kur slēpjas Monrozas jaun­kundze?

—  Tātad, cienīts kungs, lai mēs varētu turpināt mūsu sarunu, man jāpārliecinās, ka jūs atvainojaties manā priekšā.

—  Atvainojos, — Rollings ierēcās.

—   Piedodu. — Gastons atgāja pie loga, ar ierastu kustību noglauda ūsas, atkāsējās un teica:

—  Zoju Monrozu sagrābis slepkava, par kuru kliedz visa Parīze.

—   Kur viņa? (Rollingam ietrīsējās lūpas.)

—   Vildaurā, pie Senklū parka, gadījuma apmeklē­tāju viesnīcā, divu soļu attālumā no Gambetas muzeja.

Vakarnakt es automobīlī izsekoju viņus līdz Vildaurai, šodien uzzināju precizu adresi.

—  Vai viņa labprātīgi aizbēga ar šo tipu?

—  Tieši to es visvairāk gribētu zināt! — Gastons attrauca tik draudoši, ka Rollings pārsteigts viņu nopē­tīja.

—   Atjausiet, Gastona kungs, es jūs lāgā nesaprotu, kāda ir jūsu līdzdalība šai notikumā? Kas jums daļas gar Monrozas jaunkundzi? Kāpēc jūs pa naktīm seko­jat viņai, pūlaties uzzināt viņas atrašanās vietu?

—   Pietiek! — Gastons ar augstsirdīgu žestu pastiepa roku. — Es jūs saprotu. Jums bija jāuzdod man šis jau­tājums. Atbildu: es esmu iemīlējies, es esmu greizsir­dīgs …

—  Ahā! — noteica Rollings.

—   Jūs gribat zināt sīkumus? Te tie būs. Šonakt, iz­ejot no kafejnīcas, kur izdzēru glāzi groka, es ieraudzīju Monrozas jaunkundzi. Viņa drāzās īrētā automobili. Vi­ņas seja bija briesmīga. Ielēkt taksometrā, mesties viņai pakaļ — tas man prasīja vienu sekundi. Viņa apstādi­nāja mašīnu Gobelēnu ielā un iegāja namā numur seš­desmit trīs. (Rollings nomirkšķināja acis, it kā viņam kāds būtu iedūris.) Greizsirdīgu priekšnojautu mocīts, es soļoju pa trotuāru gar namu numur sešdesmit trīs. Tieši četros un piecpadsmit minūtēs Monrozas jaunkun­dze iznāca nevis pa parādes durvīm, kā biju gaidījis, bet pa vārtiem parka mūrī, kas pieslienas namam nu­mur sešdesmit trīs. Viņu pie pleciem atbalstīja vīrietis ar melnu bārdiņu, koverkota mētelī un pelēkā platmalē. Pārējo jūs jau zināt.

Rollings atslīga krēslā (no Krusta karu laikmeta) un ilgi klusēja, iekrampējies ar pirkstiem izgrieztajās parocēs … Redz kur tie ir — trūkstošie posmi… Slep­kava — Garins. Zoja — līdzdalībniece … Noziedzīgais plāns acīm redzams. Viņi nogalinājuši dubultnieku Go­belēnu ielā, lai iepītu netīrajā pasākumā viņu, Rollingu, un šantažējot izkrāptu naudu aparāta būvei. Godīgais seržants un klasiskais muļķis Gastons nejauši atklājis noziegumu. Viss skaidrs. Jārīkojas enerģiski un nesau­dzīgi.

Rollinga acis ļauni iegailējās. Viņš piecēlās, ar kāju atgrūda krēslu.

—   Es zvanu uz policiju. Jūs brauksiet man līdz uz Vildauru.

Gastons iesmējās, viņa lielās ūsas sagriezās šķībi.

—  Man liekas, mister Rolling, ka prātīgāk būs ne­iejaukt policiju šai jezgā. Mēs iztiksim pašu spēkiem.

—   Es gribu arestēt slepkavu un viņa līdzdalībnieci un nodot neliešus taisnīgai tiesai, — Rollings izslējās, viņa balss skanēja kā tērauds.

Gastons izdarīja nenoteiktu žestu.

—  Tā jau tas būtu … Bet man ir seši uzticami puiši, kas paša velna nebistas … Pēc stundas divos automo­biļos es varētu viņus nogādāt Vildaurā … Bet ar poli­ciju, ticiet man, nav vērts pīties…

Rollings tikai nicīgi saviebās un paņēma no kamīna dzegas telefona klausuli. Gastons vēl straujāk satvēra viņu aiz rokas.

—   Nezvaniet uz policiju!

—   Kāpēc?