Inženiera Garina hiperboloīds

Uz sarkaniem ādas dīvāniem gar četrām sienām pie šauriem vienlaidu galdiem sēdēja pastāvīgie apmeklē­tāji — no Lielo Bulvāru lietišķās pasaules, sieviešu bija maz. Zāles vidus palika brīvs, ja nerēķina ziedokli. Saim­nieks, grozīdams galvu, varēja novērot katra sava klienta garšas sajūtu procesu. Viņa skatienam nepagāja secen pat vismazākā nepatikas grimase. Vēl vairāk — viņš daudz ko paredzēja iepriekš: noslēpumainie sulu atdalī­šanās procesi, kuņģa vītņveidīgā darbība un visa ēšanas psiholoģija, kas pamatojas uz atmiņām par agrāk ap­ēsto, priekšnojausmām un asins pieplūdumu dažādās ķermeņa daļās, — tas viss viņam bija kā atvērta grā­mata.

Pienākdams klāt ar nopietnu un reizē tēvišķīgu seju, viņš runāja ar apburošu, parupju glāstainumu: «Jūsu temperaments, mesjē, šodien prasa glāzi madeiras un ļoti sausa puī, varat aizraidīt mani uz giljotīnu, bet es nedodu jums ne piliena sarkanvīna. Austeres, nedaudz vārīta tirbo, cāļa spārniņu un dažus sparģeļa stiebriņus. Šī gamma jums atdos spēkus.» Celt iebildumus šai gadījuma varētu vienīgi patagonietiskas pārtiek no ūdensžurkām.

Mesjē Grifons, kā būtu varējis domāt, nepiesteidzās ar pazemojošu naskumu pie ķīmijas karaļa galda. Nē. Seit, gremošanas akadēmijā, miljardieris un sīks grā­matvedis, gan tas, kas pasniedzis šveicaram slapju lie­tussargu, gan tas, kas sēkdams izrausies no Havanas ci­gāriem piesmaržota rolroisa, maksāja vienu un to pašu rēķinu. Mesjē Grifons bija republikānietis un filozofs. Viņš ar augstsirdīgu smaidu pasniedza Rollingam karti un ieteica pirmajam ēdienam pasūtīt meloni, ar trifeļiem saceptu omāru — otrajam, un jēra muguriņu. Vīnu mis­ters Rollings dienā nedzer, tas ir zināms.

—  Glāzi viskija ar sodu un pudeli šampanieša at­dzesēt, — Rollings izmeta caur zobiem.

Mesjē Grifons atkāpās, mirkli viņa acīs pazibēja iz­brīns, šausmas, riebums: klients sāk ar degvīnu, kas no­trulina garšas kārpiņas uz mēles, un turpina ar šampa­nieti, kas uzpūš vēderu. Mesjē Grifona acis'apdzisa, viņš goddevīgi nolieca galvu: klients šodien zaudēts — sa­mierinos.

Pēc trešās viskija glāzes Rollings sāka gumzīt sal­veti. Ar līdzīgu temperamentu apveltīts cilvēks, kas stāv sociālo kāpņu otrajā galā, teiksim, Gastons Pīļknābis, šodien pat. līdz saules rietam uzmeklētu Zoju Monrozu un ietriektu viņai sānos savāžamā naža asmeni. Rollin­gam šādi paņēmieni nepiedienēja. Rollinga smadzenēs, dzeltenajos viskija garaiņos, radās, krustojās, savijās ār­kārtīgi izmeklētas, slimīgas atriebības idejas. Tikai tagad viņš saprata, cik daudz viņam bija nozīmējusi Zoja … Viņš mocījās, iecirtās ar nagiem salvetē.

Sulainis novāca neskartu šķīvi. Ielēja šampanieti. Rollings satvēra glāzi un alkatīgi izdzēra to, zelta zobi atsitās pret stiklu. Sai brīdī no ielas restorānā iedrāzās Semjonovs. Uzreiz ieraudzīja Rollingu. Norāva platmali, pārliecās pār galdu un sāka čukstēt:

—  Vai lasījāt avīzes? … Nupat kā biju morgā .. . Tas ir viņš … Mums ar to nav nekāda sakara … Varu svinīgi

apzvērēt… Konstatēts — slepkavība notikusi starp trim un četriem no rīta, — tas no avīzēm, no avīzēm …

Rollinga acu priekšā lēkāja zemes pelēka, savaikstīta seja. Kaimiņi atskatījās. Nāca sulainis ar krēslu Semjonovam.

—  Pie velna, — Rollings izteica caur viskija plīvuru, —jūs traucējat man ieturēt brokastis . ..

—  Labi, piedodiet… Es gaidīšu jūs uz stūra auto­mobilī …

36

Parīzes presē visas šīs dienas valdīja rāms miers kā meža ezerā. Buržuji žāvājās, lasīdami ievadrakstus par literatūru, feļetonus par teātru izrādēm, hroniku no ak­tieru dzīves.

Ar šo bezrūpīgo mieru prese sagatavoja aukainu uz­brukumu vidējās buržuāzijas naudas makiem. Rollinga ķīmiskais koncerns, pabeidzis organizāciju un iznīcinājis sīkos pretiniekus, gatavojās lielai kampaņai augstākās sfērās. Prese bija nopirkta, žurnālisti apbruņoti ar vaja­dzīgajām ziņām par ķīmisko rūpniecību. Politiskajiem darboņiem sagatavoti satriecoši dokumenti. Divas trīs pļaukas, divi trīs dueļi nobīdīja malā muļķus, kas mēģi­nāja šļupstēt pret koncerna ģenerālplāniem.

Parīzē iestājās miers un klusums. Laikrakstu tirāža nedaudz saruka. Tāpēc īsts atradums bija slepkavība Gobelēnu ielā sešdesmit trīs.

Nākamajā rītā visas septiņdesmit piecas avīzes iz­nāca ar trekniem virsrakstiem par «noslēpumaino un baismīgo noziegumu». Nogalinātā personība nav noskaid­rota: viņa dokumenti nozagti, viesnīcā viņš pierakstījies ar acīm redzami izdomātu vārdu. Slepkavība, šķiet, nav izdarīta laupīšanas nolūkā: nauda un zeltlietas atrastas pie nogalinātā. Grūti iedomāties arī atriebību — istaba numur vienpadsmit izvandīta kā pēc rūpīgas kratīšanas. Viss tīts noslēpuma plīvurā.

Laikraksti, kas iznāk pulksten divos, pavēstīja satrie­cošu detaļu: liktenīgajā istabā atrasta bruņurupuča rag­vielas matadata ar pieciem lieliem briljantiem. Turklāt

uz putekļainās grīdas konstatēti sieviešu kurpju nospie­dumi. Šī matadata patiešām lika Parīzei nodrebēt. Slep­kava, izrādās, bijusi eleganta sieviete. Aristokrāte? Buržuā? Noslēpums … Noslēpums . ..