Inženiera Garina hiperboloīds

—   Tāpēc, ka neko muļķīgāku par to nevar izdomāt… (Rollings atkal sniedzās pēc klausules.) Jūs esat reti gudrs cilvēks, mesjē Rolling, vai tiešām jūs nesapro­tat — ir lietas, par kurām nemēdz runāt tieši (kuras ne­mēdz saukt vārdā) … Es jūs lūdzu — nezvaniet… Ka tevi nelabais! … Nu tāpēc, ka pēc šā zvana mēs abi divi nonāksim uz giljotīnas… (Rollings trakā niknumā ietrieca dūri viņam krūtīs un izrāva klausuli. Gastons aši atskatījās un pačukstēja Rollingam pie pašas auss.) Pēc jūsu norādījuma Zojas jaunkundze uzdeva man ar atvieglotu ātrumu aizraidīt uz viņpasauli kādu krievu inženieri Gobelēnu ielā sešdesmit trīs. Šonakt uzdevums izpildīts. Tagad vajadzīgi desmit tūkstoši franku — avanss maniem puisēniem. Vai nauda jums ir līdz? …

Pēc ceturtdaļstundas Sēnas ielā piebrauca ceļojumu mašīna ar paceltu jumtu. Rollings strauji ielēca tajā. Kamēr mašīna apgriezās šaurajā ielā, no nama nišas iznāca Šeļga un pieķērās pie automobiļa pakaļējās daļas. Mašīna brauca pa krastmalu. Marsa laukumā, tai

vietā, kur kādreiz Robespjers ar vārpām rokā pie Aug­stākās Būtnes ziedokļa bija zvērējis piespiest cilvēci parakstīt lielo kolektīvo līgumu par mūžīgu mieru un mū­žīgu taisnību, tagad slējās Eifeļa tornis; divarpus mil­joni elektrisko sveču zaigoja un mirguļoja uz torņa tē­rauda sijām, veidoja šautras, vilka zīmējumus un rak­stīja virs Parīzes visu nakti: «Pērciet praktiskos un „ lētos Sitronena kunga automobiļus …»

39

Nakts bija mikla un silta. Aiz atvērtā loga, no zema­jiem griestiem līdz pašai grīdai, neredzamas lapas ieča­bējās un apklusa. Istabā viesnīcas «Melnais strazds» ot­rajā stāvā bija tumšs un kluss. Parka valgais aromāts sajaucās ar parfīma smaržu.

Istabā iečīkstējās durvis, uz paklāja nodipēja soļi. Neskaidrs cilvēka apveids apstājās istabas vidū. Viņš ierunājās klusā balsī (krieviski):

—   Vajag izšķirties. Pēc trīsdesmit četrdesmit minū­tēm piebrauks mašīna. Kas ir — jā vai nē?

Gultā kāds sakustējās, bet neatbildēja. Viņš pienāca tuvāk.

—   Zoja, esiet prātīga.

Garins noliecās pie Zojas sejas, ielūkojās, nosēdās gultas kājgalī.

—   Šodien es domāju: redz, kam vajadzīga nauda, vara, slava, — lai iegūtu jūs. Šķirties no jums es ne­gribu un nešķiršos.

—   Oho! — Zoja noteica.

—   «Oho» — itin neko neizteic. Es saprotu — jūs, kā gudra un patmīlīga sieviete, esat briesmīgi sašutusi, ka jums uzspiež sveša gribu. Ko lai dara! Ja jūs aiz­iesiet pie Rollinga, es cīnīšos. Aizraidīšu uz giljotīnu ir Rollingu, ir jūs, ir sevi.

—   Ko jūs man varat piedāvāt Rollinga vietā? Es esmu dārga sieviete.

—   Olivīna joslu.

—   Ko?

—   Olivina joslu. Hm! To izskaidrot ir ļoti sarežģīti.

Vajadzīgs brīvs vakars un grāmatas pie rokas. Pēc div­desmit minūtēm mums jābrauc. Olivīna josla — tā ir vara pār pasauli. Es pieņemšu jūsu Rollingu par švei­caru, redz, kas ir olivīna josla. Tā būs manās rokās pēc diviem gadiem. Jūs kļūsiet nevis vienkārši bagāta sie­viete, bet pareizāk — visbagātākā pasaulē. Tas ir gar­laicīgi. Turpretī — vara! Pasaulē nepieredzētas varas tvīksmīga izbauda. Līdzekļi tās iegūšanai mums ir daudz pilnīgāki nekā Cingishanam. Jūs vēlaties dievišķīgu pie­lūgsmi? Mēs pavēlēsim uzcelt jums tempļus visos pie­cos kontinentos un jūsu veidolu izgrezot ar vīnogu ķe­kariem.

—  Cik banāli! …

—  Es nejokoju. Izteiksiet vēlēšanos, un jūs būsiet dieva vai velna vietniece, — kas jums vairāk pa prā­tam. Jums iegribēsies iznīcināt cilvēkus — jūsu rokās vara pār visu cilvēci. Tāda sieviete kā jūs, Zoja, zinās, kā likt lietā olivīna joslas pasakainās bagātības. Es pie­dāvāju izdevīgu partiju. Divi cīņas gadi — un es iz­lauzīšos caur olivīna joslu. Jūs neticat? …

Zoja aprauti nopūtās. Apsēdās uz gultas, pacēla ro­kas, lai sakārtotu matus (tā bija laba zime).

—   Nākotnē — olivina josla Bet kas jums ir paš­reiz? — viņa noprasīja, turēdama zobos matadatas.

—   Pašreiz — mans aparāts un ogles piramīdas. Ce­lieties. Iesim uz manu istabu, es parādīšu aparātu.

—  Tas nav daudz. Labi, es apskatīšos. Ejam.

40

Garina istabā logs ar balkona režģi bija aizvērts un aizklāts. Pie sienas stāvēja divi čemodāni. (Viņš dzīvoja «Melnajā strazdā» jau vairāk nekā nedēļu.) Garins aiz­slēdza durvis. Zoja apsēdās, atspiedās uz elkoņiem, aiz­sedza seju pret griestu spuldzes gaismu. Viņas zāleszaļais zīda lietusmētelis bija saburzīts, mati nevērīgi sasprausti, seja nogurusi, šādā izskatā viņa bija vēl pie­vilcīgāka. Garins, vērdams vaļā čemodānu, paskatījās uz viņu ar mirdzošām, zilu loku ietvertām acīm.

— Lūk, mans aparāts, — viņš teica, uzlikdams uz

galda divas metala kastes: vienu — šauru, līdzīgu cau­rules gabalam, otru — plakanu, divpadsmitšķautnainu, ar divreiz lielāku diametru.

Garins salika kopā abas kastes, sastiprināja tās ar enkurskrūvēm. Cauruli pavērsa ar atveri pret kamina resterri, divpadsmitšķautnainajam apvalkam atvēra sfē­risko vāku. Apvalka iekšpusē uz šķautnes stāvēja bron­zas gredzens ar divpadsmit porcelānā kausiņiem.