Inženiera Garina hiperboloīds

Pagāja Reihera kundzes mūžs. Pienāca un pagāja ot­rais karš. Kaut kā izvilka kājas no purva, kur trūdēja miljoni cilvēku līķu. Un tad — uzradās masas. Ielūko­jies jebkuram zem cepures acīs. Tās nav vācu acis. To izteiksme spītīga, drūma, neizdibināma. Ceļš uz viņu acīm ir slēgts. Reihera kundzi pārņēma bailes.

Verandā ienāca Aleksejs Semjonovičs Hlinovs. Viņš, kā jau svētdienā, bija uzvilcis tīru, pelēku uzvalku.

Hlinovs palocījās Reihera kundzei, novēlēja viņai jauku vakaru un apsēdās līdzās profesoram, kas labsir­dīgi sarauca seju un šķelmīgi pameta ar aci uz šaha galdiņu. Uz galda atradās laikraksti un ārzemju žur­nāli. Profesors, tāpat kā jebkurš inteliģents cilvēks Vā­cijā, bija nabadzīgs. Viņa viesmīlība aprobežojās ar maigo lampas gaismu uz svaigi izgludināta galdauta, piedāvātu cigāru par divdesmit feniņiem un sarunu, kas laikam gan maksāja dārgāk par vakariņām ar šampa­nieti un citām pārmērībām.

Darbdienās, no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, profesors bija nerunīgs, lietišķs un skarbs. Svētdienās viņš labprāt devās ar draugiem izbraukumā uz fantāzi­jas zemi. Viņam patika parunāt «no viena līdz otram ci­gāra galam».

—  Jā, vēl jāpadomā, — atkal noteica profesors, ietīdamies dūmu mākonī.

—   Lūdzu, — ar vēsu laipnību atbildēja Volfs.

Hlinovs atlocīja Parīzes laikrakstu «Intrēnsigeant»

un pirmajā lappusē zem virsraksta: «Noslēpumainā slep­kavība Vildaurā» ieraudzīja uzņēmumu/ kas attēloja sep­

tiņus gabalos sagrieztus cilvēkus. «Ja gabalos, tad ga­balos,» nosprieda Hlinovs. Taču tas, ko viņš izlasīja, lika viņam padomāt.

«… Cik var spriest, slepkavība izdarīta ar kādu līdz šim nepazīstamu ieroci, nokaitētu drāti vai milzīga sprie­guma siltumstaru. Mums izdevās konstatēt slepkavas nacionalitāti un ārējo izskatu: viņš, kā jau varēja gai­dīt, ir krievs (sekoja ārējā izskata apraksts pēc vies­nīcas saimnieka stāstījuma). Drausmajā naktī kopā ar viņu bija sieviete. Tālāk viss tīts noslēpuma miglā. Zi­nāmu skaidrību varbūt ienesīs asiņainais atradums Fonteneblo mežā. Tur, trīsdesmit metru no ceja, bezsamaņas stāvoklī atrasts kāds nezināms vīrietis. Viņa ķermenī konstatētas četras ložy brūces. Dokumenti un viss cits, kas ļautu identificēt viņa personību, nozagti. Acīm re­dzot upuris izmests no automobiļa. Dabūt viņu pie sama­ņas līdz šim nav izdevies …»

43

—   Šahs! — iesaucās profesors, vicinādams rokā iegūto zirgu. — Šahs un mats! Volf, jūs esat sakauts, jūs esat okupēts, jūs esat uz ceļiem, sešdesmit sešus ga­dus jūs maksāsiet reparācijas. Tāds ir augstās imperiā­listiskās politikas likums.

—   Revanšu? — noprasīja Volfs.

—  O nē, mēs izbaudīsim visas uzvarētāja priekšro­cības.

Profesors paplikšķināja Hlinovam pa ceļgalu:

—   Ko jūs izlasījāt avīzē, mans jaunais, nesamierinā­mais boļševik? Septiņi sagriezti franči? Ko lai dara — uzvarētājiem allaž slieksme uz pārmērībām. Vēsture tie­cas pēc līdzsvara. Pesimismu — rau, ko uzvarētāji at­stiepj savās mājās kopā ar salaupīto. Viņi sāk pārlieku trekni ēst. Viņu māga netiek galā ar taukiem un sagandē asinis ar riebīgām indēm. Viņi griež cilvēkus gabalos, pakaras bikšu lencēs, metas lejā no tiltiem. Viņos iz­dziest mīlestība pret dzīvi. Optimisms — rau, kas pa­liek uzvarētiem nolaupītā vietā. Brīnišķīga cilvēka gri­bas īpašība — ticēt, ka viss iet uz labu šai pasaulē, kas

ir labākā no labākajām. Pesimisms ir jāizravē ar visām saknēm. Es lasīju jūsu Ļeņinu, mans dārgais … Viņš ir liels optimists. Es viņu cienu …

—  Jums šodien lielisks noskaņojums, profesor, — drūmi piebilda Volfs.

—  Vai zināt, kāpēc? — profesors atgāzās pītajā krēslā, viņa zods sakrunkojās, acis jautri, jauneklīgi zib­snīja no uzacu apakšas. — Es izdarīju ārkārtīgi inte­resantu atklājumu … Es saņēmu dažus aprēķinus, salī­dzināju dažus datus un negaidīti nonācu pie apbrīnojama secinājuma… Ja Vācijas valdība nebūtu avantūristu banda, ja es būtu pārliecināts, ka mans atklājums ne­nonāks blēžu un laupītāju rokās, es laikam to publicētu … Tomēr nē, labāk klusēt…

—  Ar mums, ceru, jūs varat dalīties, — ieminējās Volfs.

Profesors šķelmīgi piemiedza ar aci.

—   Ko jūs, piemēram, teiktu, mans draugs, ja es pie­dāvātu godīgai Vācijas valdībai — jūs dzirdat, es uz­sveru: «godīgai», šai vārdā es ietveru īpašu jēgu — pie­dāvātu neizsmeļamus zelta krājumus?

—   No kurienes? — pavaicāja Volfs.

—   Protams, no zemes …

—   Kur atrodas šī zeme?

—   Nav svarīgi. Jebkurā zemeslodes punktā … Kaut vai Berlines centrā. Bet es nepiedāvāšu. Es neticu, ka zelts varētu padarīt bagātus jūs, mani, visus Fričus, Miķe(us … Droši vien mēs kļūtu vēl nabadzīgāki … Ti­kai viens cilvēks, — profesors pavērsa pret Hlinovu sirmu lauvas galvu, — jūsu tautietis, ieteica izlietot zeltu patiesi lietderīgi… Jūs saprotat?

Hlinovs iesmējās, pamāja.

— profesor, esmu radis uzklausīt jūs nopietni, — teica Volfs.