Inženiera Garina hiperboloīds

—   Pacentīšos būt nopietns. Pie viņiem Maskavā sals ziemā sasniedz trīsdesmit grādus zem nulles, no trešā stāva izliets ūdens nokrīt uz trotuāra ledus lodīšu veidā. Zeme joņo starpplanētu telpā desmit piecpadsmit mil­jardus gadu. Pa šo laiku tai taču bija jāatdziest, velns parāvis! Es apgalvoju — Zeme jau izsenis būtu atdzisusi un staru veidā atdevusi starpplanētu telpai visu savu

siltumu. Jūs jautāsiet: bet vulkāni, ugunigā lava, karstie geizeri? Starp cieto, saules vāji sasildīto zemes garozu un visu zemes masu atrodas izkusušu metālu josla, tā saucamā olivīna josla. Tās izcelsme saistīta ar nepār­trauktu atomu sairšanu zemes pamatmasā. Šī pamatmasa ir lode, kuras temperatūra līdzinās starpplanētu telpas temperatūrai, tas ir, divi simti sešdesmit trim grā­diem zem nulles. Sairšanas produkti — olivīna josla nav nekas cits kā šķidrie olivīna produkti, dzīvsudrabs un zelts. Spriežot pēc daudziem datiem, tie neatrodas nemaz tik dziļi: no piecpadsmit metru līdz trīs tūksto­šiem metru. Berlīnes centrā var izurbt šahtu, un izkusu­šais zelts pats plūdis gšā kā nafta no olivīna joslas dzilēm …

— Loģiski, vilinoši, bet neticami, — pēc klusuma brīža ierunājās Volfs. — Izurbt ar mūsdienu ierīcēm tik dziļu šahtu — nav iespējams…

Hlinovs uzlika roku uz izklātās «L'Entregent» lappuses.

—   Profesor, šis uzņēmums lika man atcerēties sa­runu aeroplānā, kad lidoju uz Berlīni. Izlauzties līdz ze­mes centra sairstošajiem elementiem nav nemaz tik ne­iespējami.

—   Kāds tam sakars ar sagrieztajiem frančiem? — vaicāja profesors, atkal kūpinādams cigāru.

—   Slepkavība Vildaurā izdarīta ar siltumstariem.

Pēc šiem vārdiem Volfs pievirzījās tuvāk galdam, viņa

vēsā seja saspringa uzmanībā.

—  Ak, atkal jau šie stari! — profesors saviebās, kā ieņēmis ko skābu. — Blēņas, blefs, pīle, ko palaidusi Anglijas kara ministrija.

—  Aparātu uzbūvējis krievs, es pazīstu šo cil­vēku, — Hlinovs atteica, — tas ir talantigs izgudrotājs un liela mēroga noziedznieks.

Hlinovs izstāstīja visu, ko zināja par inženieri Garinu: par viņa darbiem politehniskajā institūtā, par no­

ziegumu Krestovkas salā, par dīvainajiem atradumiem vasarnīcas pagrabā, par Šeļgas izsaukšanu uz Parīzi un par to, ka patlaban acīm redzot noris mežonīga cīņa par Garina aparātu.

—   Lūk, apstiprinājums, — Hlinovs norādīja uz fo­togrāfiju, — tas ir Garina darbs.

Volfs drūmi pētīja uzņēmumu. Profesors izklaidīgi ierunājās:

—  Jūs uzskatāt, ka ar siltumstariem var urbt zemi? Lai gan … trīstūkstoš grādu karstumā izkūst ir māli, ir granīts. Ļoti loti interesanti… Vai nevar šim Garinam nosūtīt telegramu? Hm… Ja apvienotu urbšanu ar mākslīgo atdzesēšanu un uzstādītu elektriskos iežu smeļamos elevatorus, tad varētu cBiļi iespiesties … Mans draugs, jūs mani velnišķīgi ieinteresējāt . . .

Līdz pulksten diviem naktī, ilgāk nekā parasts, pro­fesors soļoja pa verandu un kala plānus, citu par citu brīnumaināku.

45

Parasti Volfs pēc viesošanās pie profesora atvadījās no Hlinova uz laukuma. Bet šoreiz viņš gāja blakus Hli­novam, klaudzinādams ar spieķi, nodūris saraukto seju.

—  Tātad jūs uzskatāt, ka inženieris Garins pēc noti­kuma Vildaurā aizlaidies ar visu aparātu? — viņš jau­tāja.

—  Jā.

—  Bet «asiņainais atradums Fonteneblo meža», vai tas nevarētu būt Garins?

—  Jūs gribat teikt, ka aparātu ieguvis Šeļga? …

—  Tieši tā …

—   Arī man tas ienāca prātā … Jā, tas būtu ļoti jauki.

—   Es domāju gan, — pacēlis galvu, ņirdzīgi noteica Volfs.

Hlincvs uzmeta sarunu biedram ātru skatienu. Abi apstājās. Iztālēm laterna apgaismoja Volfa seju — ļaunu smaidu, saltas acis, spītīgu zodu. Hlinovs ierunājās:

—   Katrā ziņā tie visi ir tikai minējumi, pagaidām mums nav iemesla naidoties.

—   Es saprotu, saprotu.

—  Volf, ar jums es nedzenu viltu, bet stingri pa­stāvu — nepieciešams, lai Garina aparā» atrastos PSRS. Tikai ar šo vēlēšanos es padaru jūs par savu ienaidnieku. Goda vārds, dārgais Volf, jums ir ļoti miglains priekš­stats par to, kas jūsu dzimtenei ir kaitīgs un kas derīgs.

—  Jūs pūlaties mani apvainot?

—   Piķis un zēvele! Lai gan — tiesa kas tiesa. — Hli­novs īsti krieviski, ko uzreiz ievēroja Volfs, pastūma ce­puri uz sāniem un pakasīja aiz auss. — Vai tad pēc tam kad mēs viens otram ^sam apkāvuši septiņus miljonus cilvēku, var vēl apvajfloties par vārdiem? … Jūs esat vācietis no galvas līdz Kājām, bruņotais kājnieks, mašīnu ražotājs, jums pat nervi, manuprāt, ir no citas vielas. Klausieties, Volf, ja Garina aparāts nokļūtu rokās tā­diem kā jums, ko tikai jūs neizstrādātu …

—  Vācija nekad nesamierināsies ar pazemojumu.

Viņi nonāca pie mājas, kur pirmajā stāvā Hlinovs

īrēja istabu. Klusēdami atvadījās. Hlinovs iegāja vār­tos. Volfs stāvēja, lēni viļādams zobos apdzisušo cigāru. Pēkšņi pirmajā stāvā atvērās logs, pa to satraukts iz­liecās Hlinovs:

—  Ā … Jūs vēl šeit? … Paldies dievam. Volf, tele­grama no Parīzes, no Šeļgas … Klausieties: «Noziedz­nieks aizmucis. Esmu ievainots, tik drīz necelšos. Pa­saulei draud lielas, neizmērojamas briesmas. Nepiecie­šama jūsu klātbūtne.»

—   Es braucu jums līdz, — noteica Volfs.

46