Inženiera Garina hiperboloīds

Uz baltas miglas vēsmas šūpotas štoras ņirbēja la­potnes ēnas. Aiz štoras bija dzirdama nerimtīga urdzē­šana. Tur slimnīcas dārza mauriņā no pārnesamām cau­rulēm izsmidzināja ūdeni, tas mirdzēja starp varavīk­snēm, pilēja no platana lapām loga priekšā.

Šeļga snauda baltā, augstā istabā, kurā gaisma lau­zās iekšā caur štoru.

Iztālēm atplūda Parīzes troksnis. Tuvas bija ska­ņas — koku šalkoņa, putnu balsis un vienmuļā ūdens guldzoņa.

Tuvumā iesprauslājās automobilis vai atskanēja gai­tenī soļi. Šeļga ātri atvēra acis, asi, tramīgi skatījās uz durvīm. Pakustēties viņš nevarēja. Abas rokas viņam bija iemūrētas ģipsī, krūtis un galva sabindēti. Aizsar­dzībai — vienīgi acis. Un atkal saldas skaņas no dārza uzvēdīja miegu.

Uzmodināja māsa karmelite[15] , visa baltā, uzmanīgi ar pilnigām rokām pielika pie Šeļgas lūpām porcelāna mērces trauciņu ar tēju. Kad aizgāja, palika lavandas smarža.

Miegā un satraukumā pagājaldiena. Tā bija jau sep­tītā diennakts pēc tam, kad Šeļgu bez samaņas, noasi­ņojušu atrada Fonteneblo mežā. Viņu jau divas reizes bija pratinājis izmeklētājs. Šeļga deva šādu liecību:

—   īsi pirms pusnakts man uzbruka divi. Es aizstā­vējos ar spieķi un dūrēm. Saņēmu četras lodes, neko vairāk neatceros.

—  Vai jūs ielāgojāt uzbrucēju sejas?

—  Viņu sejas, visa apakšējā daļa, bija aizsegtas ar lakatiem.

—  Jūs aizstāvējāties arī ar spieķi?

—  Tas bija tikai zariņš, es pacēlu to mežā.

—   Kāpēc tik vēlā stundā jūs atradāties Fonteneblo mežā?

—   Pastaigājos, apskatīju pili, atpakaļ gāju caur mežu, apmaldījos.

—   Kā jūs varat izskaidrot to, ka netālu no uzbru­kuma vietas konstatētas svaigas automobiļa riepu sliedes?

—  Tātad noziedznieki atbraukuši automobilī.

—   Lai aplaupītu jūs? Vai arī lai nogalinātu?

—  Manuprāt, ne viens, ne otrs nolūks viņiem nav bi­jis. Parizē mani neviens nepazīst. Vēstniecībā nestrādāju. Politisku misiju nepildu. Naudas līdz nav daudz.

—    Iznāk, ka noziedznieki nav gaidījuši jūs, kad viņi stāvēja pļaviņā pie divstumbrainā ozola, kur viens smē­ķēja, otrs pazaudēja aproces pogu ar vērtīgu pērli?

—  Visticamāk, ka tie bijuši augstāko aprindu jaunekļi, kas paspēlējuši jāšanas sacīkstēs vai kazino Viņi mek­lējuši izdevību glābt stāvokli. Fonteneblo mežā varējis gadīties cilvēks, kam kabatas piebāztas ar tūkstošfranku biļetēm.

Otrajā nopratināšanā, kad izmeklētājs parādīja ko­piju no telegramas, kas nosūtīta Hlinovam uz Berlīni (izmeklētājam to bija nodevusi māsa karmelite), Šeļga atbildēja:

—  Tas ir šifrs. Runa ir par bīstamu noziedznieku, kas aizmucis no Krievijas.

—  Jūs varētu būt ar mani atklātāks?

—   Nē. Tas ir mans noslēpums.

Uz jautājumiem Šeļga atbildēja precīzi un skaidri, raudzījās acīs godīgi un pat vientiesīgi. Izmeklētājam bija vien jānotic viņa vaļsirdībai.

Taču briesmas nebija garām. Briesmas slēpās laik­rakstu slejās, kas bija pilnas ar sīkumiem par «baismīgo noziegumu Vildaurā», briesmas bija aiz durvīm, aiz bal­tās štoras, ko kustināja vējš, porcelāna mērces trauciņā, ko lika pie lūpām māsas karmelites pilnīgās rokas.

Glābt var tikai viens: iespējami ātrāk noņemt ģipsi un apsējus. Un Šeļga sastinga, bez kustībām, pussnaudā.

47

… Pussnaudā viņu apciemoja atmiņas:

Prožektori nodzēsti. Automobilis samazināja āt­rumu … Pa mašīnas logu izliecās Garins un — skaļā čukstā:

—   Šeļga, grieziet iekšā. Tūliņ būs pļaviņa. Tur. ..

Smagi sakratījies šosejas grāvī, automobilis izbrauca

starp kokiem, pagriezās un apstājās.

Zem zvaigznēm snauda nelīdzena pļaviņa. Koku ēnā neskaidri blīvējās klintis.

Motors izslēgts. Asi smaržoja zāle. Miegaini guldzēja strauts, virs tā vijās migla, izplūdušiem palagiem klā­damās pļaviņas dziļumā.

Garins izlēca rasotajā zālē. Pastiepa roku. No auto­mobiļa izkāpa Zoja Monroza dziļi uzvilktā cepurītē, pa­cēla galvu pret zvaigznēm. Paraustīja plecus.

—  Nu, kāpiet laukā! — asi uzsauca Garins.

Tad no automobiļa ar galvu pa priekšu izlīda Rol­lings. Katliņa ēnā spīdēja zelta zobi.

Čaloja, tērgāja ūdens starp akmeņiem. Rollings iz­vilka no kabatas roku, acīm redzot jau sen sažņaugtu dūrē, un ierunājās piesmakušā balsī:

—  Ja šeit gatavo nāves spriedumu, es protestēju. Tie­sību vārdā. Cilvēcības vārdā … Es protestēju kā ameri­kānis … Kā kristietis … Es piedāvāju par savu dzīvību jebkuru izpirkšanas naudu …

Zoja stāvēja ar muguru pret viņu. Garins nicinoši noteica:

—   Nonāvēt jūs varēju arī tur …

—   Izpirkšanas nauda? — aši noprasīja Rollings.

—   Nē.

—  Līdzdalība jūsu … — Rollings sapurinaja vaigus, — jūsu dīvainajos pasākumos?

—  Jā. Jums tas jāsaprot… Malzerbas bulvārī… Es jums piedāvāju …

—   Labi, — Rollings atbildēja, — rīt es jūs pie­ņemšu … Man no jauna jāpārdomā jūsu priekšlikumi.

Zoja klusi pateica:

—   Rolling, nerunājiet blēņas.

—  Jaunkundzi — Rollings salēcās, katliņš noslīdēja uz deguna, — jaunkundz … Jūsu izturēšanās ir nedzir­dēta … Nodeviba … Līdzdalība slepkavībās …

Tikpat klusi Zoja atbildēja:

—   Ejiet ratā! Runājiet ar Garinu.