Inženiera Garina hiperboloīds

—   Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāš­ņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ieru­nājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, no­teikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudi­nāts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdē­dams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parā­vis, cik tas bija cienījami!… Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas .. . Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tē­viņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brīnum jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadze­nes . . . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu . . .»

Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:

—   Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā ener­ģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — bro­kastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Garinu neiesprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu . .. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Garina aparāts jāiegūst Padomju Savienībai . ..

—  Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Šeļga.

—  Ar ko sakt?

—  Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.

—  Kādā virzienā?

—  Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.

—   Būs vajadzīga nauda.

—   Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunā­jieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapval­dītu fantāziju. Viņa Garinu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.

—  Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.

—  Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.

50

Zoja, ģērbusies baltā jūrnieku žaketē ar zelta pogām un baltos svārkos, izgāja uz klāja, kur ēnas pusē uz zema meldru galdiņa bija uzklātas brokastis.

Zoja apsēdās pie galda. Pārlauza maizes gabaliņu un nogrima vērošanā. Motorjahtas baltais, šaurais kor­puss slīdēja pa spoguļgludo ūdeni; jūra bija dzidri zila, mazliet tumšāka par skaidrajām debesīm. Svaigi smar­žoja tīri izmazgātais klājs. Uzvēdīja silts vējiņš, glās­tīdams vaigus.

Uz viegli izliektā, zamšainā klāja, kas bija salikts no šauriem dēļiem, gar bortiem stāvēja pītie krēsli, bet vidū bija izklāts sudrabains turku tepiķis ar izmētātiem brokāta spilveniem. No kapteiņa tiltiņa līdz jahtas pakaļ­galam bija pārstiepts zila zīda pajums ar bārkstīm un pušķiem.

Zoja nopūtās un sāka ēst.

Mīksti sperdams soļus, smaidīdams pienāca kaptei­nis Jansens, norvēģis, gludi noskuvies, sārts, līdzīgs pieaugušam bērnam. Nesteidzīgi pielika divus pirkstus pie cepures, kas bija uzlikta uz vienas auss.

— Labrīt, Lamola kundze. (Zoja ceļoja ar šo vārdu zem Francijas karoga.)

Kapteinis viscaur bija sniegbalts, izgludināts — kleinīgi, jūrnieciski elegants. Zoja noskatīja viņu no zelta ozollapām uz cepures naga līdz baltajām kurpēm ar vir­ves pazolēm. Palika apmierināta.

—   Labrīt, Jansen.

—   Man ir tas gods ziņot, kurss — ziemeļrietumirietumi, platums un garums (tāds un tāds), pie hori­zonta kūp Vezuvs. Neapole parādīsies pēc nepilnas stundas.

—   Sēdieties, Jansen.

Ar rokas mājienu Zoja uzaicināja kapteini piedalīties brokastīs. Jansens apsēdās uz meldru sola, kas noņirkstēja zem viņa spēcīgā auguma. No brokastīm atteicās: viņš jau bija ēdis deviņos no rīta. Aiz pieklājības pa­ņēma tasi kafijas.

Zoja pētīja kapteiņa iedegušo seju ar gaišajām skrop­stām, tā pamazām piesarka. Neiedzēris ne malka, viņš uzlika tasi uz galdauta.

—   Jāapmaina dzeramūdens un jāpaņem benzīns mo­toriem, — viņš teica, nepaceldams acu.

—   Kā — piestāt Neapolē? Kāda garlaicība! Mēs no­enkurosimies ārējā reidā, ja mums tik ļoti vajadzīgs ūdens un benzīns.