Inženiera Garina hiperboloīds

—  O-la-lā! … O-ho-ho! … U-hu-hū! … — iekaucās, iezviedzās balsis, durvīm uzgula virsū, nošķiebās por­celāna rokturis, no stenderēm sāka birt apmetuma ga­bali. Zoja nenolaida acis no Garina sejas. Viņš bija bāls, kustības straujas un neteiktas. Pietupies uz pirkstga­liem, viņš regulēja aparāta mikrometrisko skrūvi. Izņēma dažus sērkociņus un nolika blakus kārbiņai. Paņēma re­volveri un gaidot izslējās. Durvis brakšķēja. Pēkšņi no trieciena izbira loga rūts, noplandijās portjera. Garins tūdaļ izšāva uz loga pusi. Pietupās, uzrāva sērkociņu, iebāza to aparātā un aizcirta sfērisko vāku.

Pēc šāviena tikai vienu sekundi valdīja klusums. Tū­daļ sākās uzbrukums vienlaicīgi durvīm un logam. Dur­vis sāka dauzīt ar kādu smagumu, no pildiņiem lēca šķembas. Loga portjera sašūpojās un nogāzās kopā ar dzegu.

—  Gaston! — iekliedzās Zoja.

Caur loga dzelzs režģi līda Pīļknābis, iekodis zobos garu savāžamo nazi. Durvis vēl turējās. Garins, bāls kā papīrs, grieza mikrometrisko skrūvi, viņa labajā rokā lēkāja revolveris. Aparātā plosījās, dūca liesmas. Gais­mas aplītis uz sienas (pretī aparata stobram) samazi­nājās, sāka dūmot tapetes. Gastons, šķielēdams uz re­volveri, virzijās gar sienu, ar visu augumu saspring­dams lēcienam. Nazi viņš jau turēja rokā, pēc spāņu me­todes — ar asmeni pret sevi. Gaismas aplītis pārvērtās par žilbinošu punktu Izsistajos durvju pildiņos parādī­jās ūsaini ģīmji . . . Garins abām rokām satvēra aparātu un pavērsa tā stobru pret Pījknābi…

Zoja ieraudzīja: Gastons atplēta muti, tā kā gra­sīdamies kliegt, tā kā gribēdams iekampt gaisu … Dū­maina josla šķērsoja viņa krūtis, rokas pacēlās un at­krita. Gastons nogāzās uz paklāja. Viņa galva kopā ar pleciem gluži kā maizes gabals nošķēlās no rumpja apakšdaļas.

Garins pavērsa aparātu pret durvīm. Pa ceļam «staru šautra» pārgrieza vadu, spuldze pie griestiem apdzisa. Žilbinošs, tievs un taisns kā adata stars no aparāta stobra nozibēja pār durvju augšmalu, pabira koka šķem­bas. Noslīdēja zemāk. Atskanēja aprauts brēciens, it kā sabrauktu kaķi. Tumsā kāds pasitās sāņus. Mīksti novē­lās ķermenis. Stars dejoja divu pēdu augstumā no grī­das. Bija jūtama degošas gaļas smaka. Pēkšņi iestājās klusums, tikai aparātā šņāca liesma.

Garins noklepojās, noteica nepakļāvīgā, aizsmakušā balsī:

—   Visi beigti.

Aiz izdauzitā loga vējiņš iegula neredzamās liepās, tās iešaicās naksnigi — miegaini. No tumsas, lejā, kur nekustīgi stāvēja mašīnas, kāds sauca krieviski:

—   Pjotr Petrovič, vai esat dzīvs? — Garins parā­dījās logā. — Uzmanīgāk, tas esmu es, Šeļga. Vai at­ceraties mūsu norunu? Man ir Rollinga automobilis. Vajag bēgt. Glābiet aparātu. Es gaidu…

42

Vakarā, kā tas svētdienās parasts, profesors Reihers spēlēja šahu savā dzivoklī ceturtajā stāvā, nelielā at­klātā balkonā. Partneris bija Henrihs Volfs, viņa mīļā­kais skolnieks. Viņi smēķēja, vērdamies šaha galdiņā. Vakarblāzma jau sen bija nodzisusi garās ielas galā. Melnais gaiss bija tveicigs. Neiedrebējās efejas, kas ap­vija verandu. Apakšā zem zvaigznēm snauda vientulīgs asfaltēts laukums.

Krekšķēdams, brižiem iesēkdamies, profesors apdo­māja gājienu. Pacēla druknu roku ar dzeltenīgiem na­giem, bet nepieskārās figūrai. Izņēma no mutes cigāra galu.

—  Jā. Vēl jāpadomā.

—   Lūdzu, — atbildēja Henrihs.

Viņa skaistā seja ar platu pieri, asi veidotu zodu, strupu, taisnu degunu pauda spēcīgas mašīnas mieru. Profesoram bija vairāk temperamenta (vecā paaudze), tēraudkrāsas bārda izspūrusi, uz krunkainās pieres sar­kani plankumi.

Augsta lampa zem plata, krāsaina abažūra apgais­moja viņu sejas. Vairākas vārās, zaļas būtnes riņķoja ap spuldzi, tupēja uz svaigi izgludināta galdauta, slaistī­damas Osiņas, vērdamās ar acu punktiņiem un droši vien nesaprazdamas, ka viņām kritis gods vērot, kā divi dievi nododas debesu iemītnieku spēlei. Istabā pulkstenis no­sita desmit.

Reihera kundze, profesora māte, tīrīga večiņa, sēdēja nekustīgi. Lasīt un adīt pie mākslīgās gaismas viņa vairs nevarēja. Tālumā, kur melnā naktī gailēja augsta nama logi, varēja apjaust akmens Berlīnes milzīgos plašu­mus. Ja nebūtu dēla pie šaha galdiņa, abažūra rāmās gaismas, zaļo būtņu uz galdauta, bailes, kas jau sen bija iegulušas sirdī, uzbangotu ar jaunu spēku, kā daudz­reiz šais gados, un izkaltētu Reihera kundzes bezasinigo sejiņu. Tās bija bailes no miljoniem, kas gruva virsū pilsētai, šim balkonam. Viņus nesauca par Fričiem, Johaniem, Heinrihiem, Oto, bet par masu. Visi kā viens — slikti noskuvušies, kokvilnas kreklos, pārklāti ar dzelzs un svina putekļiem — viņi laiku pa laikam piepildīja ielas. Viņi daudz prasīja, izspīlējuši smagos žokļus.

Reihera kundze atcerējās burvīgo laiku, kad viņas līgavainis Oto Reihers atgriezās no Sedanas [14] kā franču imperatora uzvarētājs. Viņš viscaur bija piesūcies ar zal­dātu smaku, bija bārdains un skaļš. Viņa sagaidīja lī­gavaini aiz pilsētas. Viņai bija gaišzila kleita un lentas un puķes. Vācija traucās pretī uzvarām, pretī laimei kopā ar Oto draisko bārdu, kopā ar lepnumu un cerībām. Drīz visa pasaule būs iekarota …