Inženiera Garina hiperboloīds

— Tas ir modelis, — viņš teica, izņemdams no otra čemodāna kasti ar piramīdām, — tas nevar darboties pat stundu. Aparāts jābūvē no ārkārtīgi izturīgiem ma­teriāliem, desmitreiz solīdāks. Taču tādā gadījumā tas iznāktu pārāk smags, bet man visu laiku nākas pārvie­toties. (Viņš ielika gredzena kausiņos divpadsmit pira­mīdas.) No ārpuses jūs neko nesaskatīsiet un nesapra­tīsiet. Te būs plāns, aparāta gareniskais šķērsgrie­zums. — Garins noliecās pār Zojas krēslu, ieelpoja viņas matu smaržu, izklāja plānu rakstāmpapīru pusloksnes lielumā. — Jūs vēlējāties, Zoja, lai arī es ar visu riskētu mūsu spēlē… Skatieties šurp … Tā ir pamatshēma . ..

Tas ir vienkārši kā divreiz divi. Tīra nejaušība, ka šāds aparāts līdz šim nav uzbūvēts. Viss slēpjas hiper­boliskajā spogulī (A), kas pēc formas atgādina parasta prožektora spoguli, un šamota gabaliņā (B), kas arī iz­veidots kā hiperboliska sfēra. Hiperbolisko spoguļu li­kums ir šāds:

Gaismas stari, krizdami uz hiperboliskā spoguļa iekšejo virsmu, koncentrējas visi vienā punktā, hiperbolas

fokusā. Tas ir zināms. Tagad par to, kas nav zināms: es ielieku hiperboliskā spoguļa fokusā otru hiperbolu, apvērstu, kā saka, ačgarni — rotējošo hiperboloidu, kas iz­gatavots no grūti kūstoša, ideāli pulējama minerāla — šamota (B), — tā krājumi Krievijas ziemeļos ir neiz­smeļami. Kas nu notiek ar stariem?

Stari, saplūzdami spoguļa (A) fokusā, krīt uz hiperboloida (B) virsmu un atstaroja no tās matemātiski pa­ralēli, citiem vārdiem, hiperboloids (B) sakoncentrē vi­sus starus vienā starā vai jebkura resnuma «staru šautrā». Regulējot hiperboloidu (B) ar mikrometrisko skrūvi, es pēc vēlēšanās palielinu vai samazinu «staru šautras» resnumu. Enerģijas zudumi, stariem laužoties caur gaisu, ir niecīgi. Turklāt es varu sašaurināt «šautru» (praktiski) līdz adatas resnumam.

Pie šiem vārdiem Zoja piecēlās, noknikšķināja pirk­stus un atkal apsēdās, apņēma rokām ceļgalu.

— Pirmajos mēģinājumos kā gaismas avotu es izman­toju dažas parastās stearina sveces. Regulējot hiperbo­loidu (B), es sašaurināju «staru šautru» līdz adāmadatas resnumam un viegli pārgriezu ar to pušu collu biezu dēli. Tad es sapratu, ka visa gudrība — atrast kompaktus un ārkārtīgi spēcīgus staru enerģijas avotus. Pēc trīs gadus ilga darba, kas prasīja divu manu pa­līgu dzīvību, tika izveidota šī ogles piramīda. Piramīdu enerģija jau ir tik liela, ka, ievietotas aparātā, kā jūs redzat, un aizdedzinātas (deg apmēram piecas minūtes), tās dod «staru šautru», kas dažās sekundēs spēj pār­griezt dzelzceļa tiltu… Vai jūs aptverat, kādas iespējas tas paver? Dabā nepastāv nekas tāds, kas varētu pre­toties «staru šautras» spēkam … Ēkas, cietokšņi, drednauti, gaisa kuģi, klintis, kalni, zemes garoza — visu caururbs, sagraus, pārgriezīs mans stars …

Garins negaidīti aprāvās un pacēla galvu, ieklausī­jās. Aiz loga švīkstēja un čirkstēja grants, apslāpēti rūca motori. Garins pielēca pie loga un aizslīdēja aiz portjeras. Zoja skatījās, kā aiz putekļainā aveņkrāsas samta nekustīgi stāvēja Garina apveids, pēc tam tas sadrebēja. Garins iznāca no portjeras.

—  Trīs mašīnas un astoņi cilvēki, — viņš čukstēja, — viņi ieradušies pēc mums. Liekas — Rollinga auto­mobilis. Viesnīcā tikai mēs un vārtniece. (Viņš aši iz­ņēma no naktsgaldiņa revolveri un iebāza žaketes ka­batā.) Mani noteikti neizlaidīs dzīvu … — Viņš pēkšņi jautri pakasīja degunu. — Nu, Zoja, izšķirieties: jā vai nē? Otrs šāds brīdis negadīsies.

—  Jūs esat zaudējis prātu, — Zojas seja iekvēlo­jās, kļuva jaunāka, — glābieties! …

Garins tikai paslēja bārdiņu.

—  Astoņi cilvēki, sīkums, sīkums! — Viņš pacēla aparātu un pagrieza to ar stobru pret durvīm. Uzsita pa kabatu. Viņa seja pēkšņi apmācās.

—  Sērkociņi, — viņš čukstēja, — nav sērkociņu …

Varbūt Garins to pateica tīšām, lai pārbaudītu Zoju.

Varbūt kabatā patiesi nebija sērkociņu, no tiem bija at­karīga dzīvība. Viņš raudzījās uz Zoju kā dzīvnieks, gai­dīdams nāvi. Viņa kā sapnī paķēra no krēsla somiņu, izņēma vaska sērkociņu kārbiņu. Pasniedza lēnām, ar mokām. Saņemdams Garins ar pirkstiem pieskārās vi­ņas ledainajai šaurajai rokai.

Lejā pa vītņu kāpnēm kāpa soļi, piesardzīgi čīksti­nādami.

Vairāki cilvēki apstājās aiz durvīm. Varēja dzirdēt viņu elpu. Garins skaļā balsī franciski noprasīja:

—   Kas tur?

—  Telegrama, — atbildēja rupja balss, — atveriet! …

Zoja klusēdama satvēra Garinu aiz pleciem, purināja

galvu. Inženieris aizvilka viņu istabas kaktā, ar varu nosēdinaja uz paklāja. Tūdaļ atgriezās pie aparāta un uzsauca:

—   Pabāziet telegramu zem durvīm.

—  Ja jums saka — atveriet, tad vajag atvērt, — ierē­cās tā pati balss.

Cita, piesardzīga, vaicāja:

—   Sieviete pie jums?

—  Jā, pie manis.

—  Atdodiet viņu, jūs liksim mierā.

—   Brīdinu, — skaudri ierunājās Garins, — ja jūs neaizvāksieties pie visiem velniem, pēc minūtes neviens no jums vairs nebūs starp dzīvajiem …