Inženiera Garina hiperboloīds

Cauri lapotnei no oranžajiem ūdeņiem atplūda balsis, airu šļakstiem, sieviešu smiekli. Lietas, tikpat vecas kā pati pasaule, norisa salās zem meža tumšajām pazarēm, kur satrauktās balsīs nerimtīgi sasaucās kaut kādi put­niņi, pogoja lakstīgalas. Viss dzīvais, izniris no garās ziemas lietavām un puteņiem, steidzās dzīvot, līksmā ne­gausībā kampa šās nakts reibinošo burvīgumu. Taraškins apņēma ar vienu roku Ivanu ap pleciem, atspiedās pret margām un sastinga, — raudzījās caur lapotni ūdenī, kur nedzirdami slīdēja laivas.

—   Nu, kas ir, Ivan, — ierunājās Šeļga, pievilkdams tuvāk krēslu un noliekdamies pie zēna sejas, — kur tev labāk patīk: tur vai šeit? Tālajos Austrumos tu, rādās, dzīvoji pusbadā?

Ivans nekustīgi raudzījās uz Šeļgu. Viņa acis no­krēslā šķita skumīgas kā vecim. Šeļga izvilka no vestes kabatas ledus konfekti un padauzīja ar to Ivanam pret zobiem, kamēr tie atvērās, ledus konfekte ieslīdēja mutē.

—    Mēs, Ivan, pret zēniem izturamies labi. Strādāt neliekam, vēstules uz muguras nerakstām, septiņus tūkstošus verstu braukt zem vagoniem nezin kur nesū­tām. Redzi, cik pie mums uz salām ir labi, un vai tu zini, kam tas viss pieder? To visu esam atdevuši bērniem uz mūžīgiem laikiem. Ir upi, ir salas, ir laivas, ir sviest­maizes ar desu — ēd, cik gribi» viss tavs …

—  Tā jūs zeņķi vēl samaitāsiet, — Taraškins iebilda.

—   Nekas, nesamaitāšu, viņš ir prātīgs. Ivan, kur tu esi dzimis?

—  Mēs no Amūras, — Ivans nelabprāt atbildēja. — Māte nomira, tēvs krita karā.

—   Kā tad tu iztiki?

—  Gāju pie svešiem, strādāju.

—  Tik mazs?

—   Kas par to … Zirgus ganīju …

—  Nu, bet pēc tam?

—  Pēc tam mani paņēma …

—   Kas paņēma?

—  Ceļotāji. Viņiem vajadzēja zēnu — kokos kāpt, sēnes, riekstus lasīt, vāveres ķert ēšanai, aizskriet, kur pasūta …

—  Tātad paņēma tevi ekspedīcijā? (Ivans pamāja un brītiņu klusēja.) Atbildi, nebaidies. Mēs tevi nenodosim. Tagad tu esi mūsējais …

—   Astoņas dienas un naktis braucām ar kuģi… Do­mājām, ka nepaliksim dzīvi. Un vēl astoņas dienas gā­jām kājām. Kamēr nonācām pie uguns kalna …

—  Tā, tā, — Šeļga noteica, — tātad ekspedīcija devās uz Kamčatku.

—  Nu jā, uz Kamčatku … Dzīvojām mēs būdā … Par revolūciju ilgi neko nezinājām. Kad uzzinājām, trīs aizgāja, pēc tam vēl divi aizgāja, nebija vairs ko bāzt mutē. Palikām viņš un es …

—  Tā, tā, bet kas tas «viņš» tāds bija? Kā viņu sauca?

Ivans atkal sadrūvējās. Šeļga viņu ilgi mierināja, glaudīja zemu nodurto, apcirpto galvu …

—  Ja pateikšu, mani nositīs. Viņš solījās nosist…

—   Kas?

—   Nu Mancevs Nikolajs Hristoforovičs … Viņš teica: «Es tev uz muguras uzrakstīju vēstuli, tu nemazgājies, kreklu, vesti nost nevelc, lai arī pēc gada, lai ari pēc di­viem — aizkļūsti līdz Petrogradai, sameklē Pjotru Petroviču Garinu un parādi viņam, kas uzrakstīts, viņš tevi apbalvos . . .»

—  Kāpēc tad Mancevs pats nebrauca uz Petrogradu, ja viņam vajadzēja satikt Garinu?

—   Baidījās no boļševikiem … Viņš teica: «Viņi ne­gantāki par velniem. Viņi mani noslaktēs. Viņi,» saka, «vjsu zemi līdz ubaga spieķim noveduši — vilcieni neiet, pasts nepienāk, nav ko mutē bāzt, no pilsētas visi aiz­laidušies …» Kā viņš var zināt, — jau sesto gadu tup pie kalna .. .

—   Ko viņš tur dara, ko meklē?

—  Gaidi, ka viņš tev teiks? Tikai es zinu… (Ivanam jautri, viltīgi iedzirkstījās acis.) Zeltu pazemē meklē …

—  Vai atrada?

—  Viņš, vai? Protams, atrada …

—  Vai ceļu uz kalnu, kur tup Mancevs, parādīt va­rēsi, ja tas būs vajadzīgs?

—   Protams, varēšu … Tikai jūs mani nenododiet, citādi viņš, zin, dusmīgs…

Šeļga un Taraškins ar vislielāko uzmanību klausījās zēna stāstu. Šeļga vēlreiz vērīgi aplūkoja uzrakstu uz zēna muguras. Tad nofotografēja to.

—  Tagad kāp lejā, Taraškins tevi nomazgās ar zie­pēm, liecies gulēt, — Šeļga teica. — Tev nebija nekā: ne tēva, ne mātes, tikai izbadis vēders. Tagad ir viss, visa līdz kaklam, dzīvo, mācies, audz vesels. Taraškins tevi ievadīs dzīvē, tu klausi viņu. Paliec sveiks. Pēc dienām trim sastapšu Garinu, nodošu viņam tavu vēstuli.

Šeļga iesmējās, un drīz vien viņa velosipēda spuldze palēkdamās aizdrāzās aiz tumšajiem brikšņiem.

33.

Iemirdzējās alumīnija spārni augstu pār zaļo lid­lauku, un sešvietīga pasažieru lidmašīna nozuda aiz sniegbaltiem mākoņiem. Pavadītāji bariņā pastāvēja, at­gāzuši galvas pret spožo zilgmi, kur laiski riņķoja mai­tu ērglis un gaisu švīkāja bezdelīgas, bet duralumīnija putns jau lidoja velns zina kur.

Seši pasažieri, atlaidusies gurkstošajos pītajos krēs­los, raudzījās uz mēļi zaļo zemi, kas lēnām krita lejup. Pa to kā dzīpari aizvijās ceļi. Rotaļīgi, mazliet nošķie­bušies, likās ēku puduri, baznīcu torņi. Pa labi, tālumā, izpletās zili ūdeņi.

Pārslīdēja mākoņa ēna, aizklādama uz zemes kartes sīkumus. Drīz arī pats mākonis uzradās turpat apakšā.