Inženiera Garina hiperboloīds

Tuneļa vidū Zoja apstājās. Viņai likās, ka tālumā, pa kreisi, kāds aši pabāza galvu un nozuda. Vai negriez­ties atpakaļ? Viņa ieklausījās — ne skaņas. Viņa aiz­skrēja līdz pagriezienam un apstājās smirdošā lauku­miņā. Šeit sākās šauras vītņu kāpnes, tik tikko apgais­motas kaut kur no augšas. Zoja sāka iet uz pirkstgaliem, baidīdamās pieskarties lipīgajām margām.

Visa māja gulēja. No otrā stāva laukumiņa aplupusi arka veda uz tumšu gaiteni. Kāpdama augstāk, Zoja atskatījās, un atkal viņai likās, ka aiz arkās kāds pa­bāza galvu un nozuda . . . Tikai tas nebija Gastons Pīļknābis… «Nē, nē, Gastons šeit vēl nav bijis, nav paguvis …»

Trešā stāva laukumiņā Zoja atvilka elpu. Ja Garins nebūs mājās, viņa gaidīs to šeit līdz rītam. Ja viņš būs mājās, gulēs, viņa neies prom, kamēr nebūs atdabūjusi papīra lapu, ko viņš paņēmis no galda Malzerbas bulvārī.

Zoja novilka cimdus, mazliet sakārtoja matus zem cepurītes un devās pa kreisi gaitenī, kas veidoja asu pa­griezienu. Uz piektajām durvīm ar baltu krāsu bija uz­vilkti lieli cipari — 11. Zoja nospieda rokturi, durvis viegli atvērās.

Nelielā istabā pa vaļā atstātu logu krita mēness gaisma. Uz grīdas rēgojās atvērts čemodāns. Spilgti baltoja izmētāti papīri. Pie sienas, starp mazgājamo gal­diņu un kumodi, uz grīdas sēdēja cilvēks vienā kreklā,

kailie ceļgali bija pacelti, milzīgas izskatījās kailās pē­das… Mēness apgaismoja pusi sejas, spīdēja plaši ieplesta acs un baltoja zobi — cilvēks smaidīja. Pavērusi muti, bez elpas Zoja raudzījās uz nekustīgā smaidā sa­stingušo seju — tas bija Garins.

Šodien no rīta kafejnīcā «Globuss» viņa bija teikusi Gastonam Pīļknābim: «Nozodz Garinam plānus un apa­rātu un, ja iespējams, nogalini.» Šovakar viņa bija re­dzējusi cauri dūmakai virs šampanieša kausa Garina acis un sajutusi: ja tāds vīrietis pamestu ar pirkstu, viņa visu atstātu, aizmirstu, ietu viņam līdz. Naktī, ap­tvērusi draudošās briesmas un devusies meklēt Gastonu, lai viņu brīdinātu, Zoja vēl pati neapzinājās, kas viņu tādā satraukumā trenca pa naksnīgo Parīzi un beidzot noveda Gobelēnu ielā. Kādas jūtas piespieda šo gudro, salto, nežēlīgo sievieti ienākt istabā pie cilvēka, kuru viņa bija nolēmusi nāvei?

Zoja raudzījās uz Garina zobiem un izvalbīto aci. Klusi iekliedzās aizsmakušā balsī, pienāca klāt un no­liecās pār inženieri. Viņš bija beigts. Seja zilgana. Uz kakla pietūkušas skrambas. Tā bija tā pati seja — novājējusi, aicinoša, mirdzošām acīm, ar konfetī mīkstajā bārdiņā … Zoja pieķērās pie mazgājamā galdiņa ledainā marmora, ar pūlēm piecēlās. Viņa vairs neatcerējās, kā­lab bija nākusi šurp. Rūgtas siekalas piepildīja muti. «Atliek vēl tikai zaudēt samaņu un nogāzties zemē.» Ar pēdējiem spēkiem viņa izrāva pogu no apkakles, kas viņu smacēja. Devās uz durvīm. Durvīs stāvēja Garins.

Tāpat kā tam tur — uz grīdas, viņam spīdēja zobi, atvērti sastingušā smaidā. Viņš pacēla pirkstu un pa­draudēja. Zoja saprata, aizlika mutei priekšā roku, lai neiekliegtos. Sirds dauzījās, it kā iznira no dzelmes … «Dzīvs, dzīvs . . .»

—   Nogalināts neesmu es, — čukstēja Garins, vēl aizvien draudēdams, — jūs nogalinājāt Viktoru Lenuāru, manu palīgu … Rollingu sagaida giljotīna …

—  Dzīvs, dzīvs, — viņa izdvesa.

—   Kāpēc jūs esat šeit? …

—   Es meklēju Gastonu …

—   Ko, ko?

—   Cilvēku, kam biju uzdevusi jus nonāvēt…

—   Es to paredzēju, — Garins teica, vērdamies viņai acīs.

Zoja atbildēja kā sapnī:

—  Ja Gastons būtu jūs nonāvējis, es padarītu sev galu …

—   Nesaprotu …

Viņa atsaucās gluži kā nemaņā, maigā, dziestošā balsī:

—  Es pati nesaprotu …

Šī saruna notika durvīs. Mēness logā slīga aiz gra­fīta jumta. Klīzdams ar skatienu istabā, Garins klusu ierunājās:

—  Jūs atnācāt pēc Rollinga autografa?

—  Jā. Apžēlojiet.

—   Ko? Rollingu?

—   Nē. Mani. Apžēlojiet, — viņa atkārtoja.

Pēkšņi Garins saspringa, ieklausījās. Ar strauju kus­tību izrāva Zoju aiz durvīm. Joprojām spiezdams viņas roku augšpus elkoņa, aizslēpās aiz arkas un pavērās uz kāpnēm …

—   Ejam. Es izvedīšu jūs no šejienes caur parku … Klausaties, jūs esat apbrīnojama sieviete, — viņa acīs atplaiksņījās ārprāta humors, — mūsu ceļi savienoju­šies … Vai jūtat to? …

Garins ar Zoju skrēja pa vītņu kāpnēm lejā. Viņa nepretojās.

Apakšējā laukumiņā Garins nogriezās kaut kur tumsā, apstājās, uzrāva vaska sērkociņu[12] un ar pūlēm atslēdza ierūsējušas durvis, kas acīm redzot ilgus gadus nebija virinātas.

—   Kā redzat, viss ir ieplānots.

Viņi izgāja zem tumšiem, mikliem parka kokiem. Šai brīdī no ielas pa vārtiem ienāca policijas grupa, kuru Garins pirms ceturtdaļstundas bija izsaucis pa telefonu.