Inženiera Garina hiperboloīds

—   Jūs gribat zināt, kāpēc es biju pārsteigts, ierau­dzīdams roku ar četriem pirkstiem? Jums ļoti vērīga acs, biedri Šeļga. Jā, es biju pārsteigts … vēl vairāk — es nobijos.

—   Kāpēc?

—   To nu es jums neteikšu.

Šeļga pakodīja virslūpu. Raudzījās tukšajā bulvārī.

Pitkevičs turpināja:

—     Viņam sakropļota ne tikai roka, — viņam ir briesmiga rēta pāri visām krūtīm. Sakropļoja viņu Garins tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitajā gadā. Šā cilvēka vārds Stass Tiklinskis …

—  Vai tiešām, — Šeļga iejautājās, — nelaiķis Garins viņu sakropļoja ar to pašu paņēmienu, ar kādu viņš grieza pušu trīscollīgus dēļus?

Pitkevičs strauji pagrieza galvu uz sarunu biedra pusi, un viņi kādu brīdi skatījās viens otram acīs: viens mie­rīgi un neizdibināmi, otrs jautri un atklāti.

—  Tomēr jūs taisāties mani arestēt, biedri Šeļga?

—   Nē … To mēs vienmēr pagūsim.

—  Jums taisnība. Es zinu daudz. Bet, protams, ne ar kādiem piespiedu līdzekļiem jūs neizdabūsiet no manis to, ko es negribu atklāt. Noziegumā es neesmu iejaukts, to jūs paši zināt. Ja vēlaties — spēlēsim ar atklātām kārtīm. Cīņas noteikumi: pēc pamatīga trieciena mēs sa­stapsimies un vaļsirdīgi izrunāsimies. Tas būs kas līdzīgs šaha partijai. Aizliegti paņēmieni — nosist vienam otru līdz nāvei. Starp citu, kamēr mēs runājām, jums drau­dēja nāves briesmas, varat nešaubīties, — es nejokoju. Ja jūsu vietā būtu sēdējis Stass Tiklinskis, tad es, teik­sim, apskatītos visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles — un nesteigdamies aizietu uz Senāta laukumu, bet viņu atrastu uz šī sola neglābjami mirušu, ar riebīgiem plan­kumiem uz miesas. Taču, atkārtoju, pret jums šos trikus es nelietošu. Vēlaties partiju?

—   Labi. Piekrītu, — Šeļga attrauca, zibsnīdams acīm. — Uzbrukšu es, pirmais, — vai ne?

—   Skaidrs, ja jūs nebūtu notvēruši mani pastā, es pats, protams, nepiedāvātu jums šādu spēli. Bet, kas attiecas uz četrpirkstaino poli, apsolos palīdzēt viņu sa­meklēt. Lai kur viņu sastapšu, es nekavējoties jums zi­ņošu pa telefonu vai telegrāfu.

—   Labi. Bet nu, Pitkevič, parādiet, kas tas par daiktu, ar kuru jūs draudat…

Pitkevičs pašūpoja galvu, iesmējās: «Lai notiek pēc jūsu prāta — spēle ar atklātām kārtīm,» — un uzmanīgi izņēma no sānkabatas plakanu kārbu. Tajā atradās me­tālā caurulīte, apmēram pirksta resnumā.

—  Tas ir viss, atliek tikai piespiest pie viena gala — tur iekšā nostinkšķēs stikliņš.

9 .

Tuvodamies krimināiizmeklēšanas nodaļai, Šeļga pēk­šņi apstājās, it kā uzskrēja telegrāfā stabam: «He!» — viņš izdvesa, — «he!» — un nikni piecirta kāju: — Ak tu viltnieks, māneklis tāds!

Šeļga tiešām izrādījās pagalam piemuļķots. Viņš bija stāvējis divus soļus no slepkavas (tas vairs neradīja ne­kādas šaubas) un nebija saņēmis to ciet. Viņš tika ru­nājis ar cilvēku, kurš, kā redzams, zināja visus slepkavī­bas pavedienus, un tas bija izmanījies pēc būtības neko nepateikt. Šis Pjankovs-Pitkevičs glabāja kādu noslē­pumu … Šeļga piepeši saprata — šī noslēpuma nozīme tiešām sniedzas valsts, pasaules mērogā … Viņš jau bija turējis Pjankovu-Pitkeviču aiz stērbeles — «izlocījās, nolādētais, apveda ap stūri!»

Nodaļā Šeļga uzskrēja trešajā stāvā, savā istabā. Uz galda gulēja avīžu papīrā ievīstīts sainis. Dziļā nišā sē­dēja miermīlīgs resnītis sasmērētos zābakos. Turēdams naģeni pie vēdera, viņš paklanījās Šeļgam.

—   Babičevs, — namu pārvaldnieks, — viņš pateica, izdvesdams spēcīgu kandžas smaku, — Puškarskas ielā, divdesmit ceturtais numurs, dzīvokļu sabiedrība.

—   Vai jūs atnesāt saini?

—   Es atnesu. No dzīvokļa numur trīspadsmit… Tas ir nevis galvenajā korpusā, bet piebūvē. Mums nu jau otro dienu pazudis iemītnieks. Šodien pasaucām miliciju, durvis atvērām, sastādījām aktu, kā to prasa likums, — namu pārvaldnieks aizsedza ar roku muti, viņa vaigi pie­sarka, acis mazliet izspiedās uz āru, kļuva miklas, kan­džas smaka piepildīja istabu, — tātad šo saini es papil­dus atradu krāsnī.

—   Pazudušā iemītnieka uzvārds?

—   Ivans Aleksejevičs Saveļjevs.

Šeļga attina saini. Tur atradās Pjatkova-Pitkeviča fotogrāfijā, matu suka, šķēres un pudelīte ar tumšu šķid­rumu, matu krāsa.

—   Kur Saveļjevs strādāja?

—   Zinātnes nozarē. Kad mums vēdināšanas caurule pārplīsa, komiteja griezās pie viņa … Viņš — «ar lie­lāko prieku,» saka, «jums palīdzētu, bet esmu ķīmiķis.»

—   Vai viņš bieži pa naktīm nebija dzīvokli?

—   Pa naktīm? Nē. Nav manīts. — Namu pārvald­nieks atkal aizsedza muti. — Tikko gaismiņa — viņš prom no sētas, tas tiesa. Bet lai pa naktīm … nav ma­nīts, piedzērušu ar neesam redzējuši.

—   Vai paziņas pie viņa nāca?

—   Nav manīts.

Šeļga pa telefonu sazinājās ar Petrogradas puses mi­licijas nodaļu. Izrādījās — nama piebūvē Puškarskas ielā divdesmit četri tiešam dzīvoja Saveļjevs Ivans Aleksejevičs, trīsdesmit sešus gadus vecs inženieris ķīmiķis. Apmeties Puškarskas ielā februārī ar personas apliecību, ko izsniegusi Tambovas milicija.