Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Atgriezās domas, no kurām viņš bija vairījies nakti un dienu. Tās bija kā dadzis vilka kažokā.

Izraidītais. Nepieder ne pie vienas ģints.

Kā viņš var nepiederēt ne pie vienas ģints?

Toraks iedomājās par ķiploku, kuru bija ielicis zaru žāklē ģints aizbildnim. Taču, ja nav ģints, nav arī aizbil­dņa. Nav aizbildņa. Šī doma lika aizrauties elpai. Kā kāds var izdzīvot bez aizbildņa?

Toraks aizskāra rētu, kas stiepās pāri ģints piederī­bas tetovējumam. Viņš nespēja atcerēties, kur to iegu­vis; rētas nav kaut kas tāds, par ko būtu jāuztraucas tās ir visiem. Viena viņam bija uz apakšdelma kopš tās nakts, kad uzbruka lācis, bet vēl viena palikusi uz liela no mežakuiļa ilkņa. Rēnai rēta bija uz plaukstas no tokorota kodiena un vēl viena uz pēdas, jo trīs gadu vecumā viņa uzkāpa uz krama šķēpeles. Finkedīns bija ieguvis milzums rētu negadījumos medībās un kaujoties jaunībā, bet liela, iegrimusi rēta viņam bija uz gurna no cīņas ar lāci.

Toraks sabozies ierakās dziļāk lapās. Nedomāt par Kraukļiem. Jādomā par tēti un par to, kādēļ tas viņam neko netika pastāstījis. Jādomā par māti un par to, kāpēc viņa izsludināja dēlu par tādu, kuram nav ģints.

Vītolus sašūpoja vēja brāzma, un tie ievaidējās. Tālumā Toraks dzirdēja noklīduša alnēna maurošanu. Vasaras sākumā Mežs līgojās no to žēlabainajiem kliedzieniem. Mātēm bija piedzimuši jauni mazuļi, un tās vairs nespēja parūpēties par iepriekšējā vasarā dzimušajiem, tādēļ tie tika padzīti ar nežēlīgiem spērieniem. Kādu mēnesi alnēni klimta apkārt un meklēja mierinājumu pie jebkura liela radījuma, kas gadījās tiem ceļā, līdz tika nomedīti vai iemācījās par sevi gādāt paši.

"Es gribu pie mammas!" alnēns bauroja.

Toraks aizspieda ausis.

Par māti bija zināms ļoti maz, taču domas par viņu puisi nekad neatstāja: tās viņam bija kā siltuma drusciņa visskarbākajos laikos. Viņš to neapšaubāmi bija mīlējis. Puisis ticēja, ka tā ir mīlējusi arī viņu. Taču pasludināt savu dēlu par tādu, kuram nav ģints…

Šķita, ka viņa Toraku ir pametusi kā aļņu māte.

"Kurp lai es tagad dodos?" viņš bažījās. "Kur es iede-

ros?"

Vēl viena vēja brāzma, un vītoli atbildēja: "Tu iederies šeit. Mežā."

Klausīdamies kokos, viņš aizmiga.

Toraks spēji pamodās.

Balsis. Augšā uz nogāzes.

Viņš ar dunošu sirdi palika nekustīgi guļam.

Ja šie cilvēki būtu mednieki, tie nesarunātos, viņš prā­toja.

Cik klusi vien spēdams, Toraks izlīda no būdas, uzmeta plecā bultu maku un loku, nojauca būdu un, lai nomāktu savu smaržu, izkaisīja apkārt sapluinītas ķiploku lapas. Viņš ierāpās vītolu biežņā. Ēnas bija garas, taču pirmās zvaigznes vēl nebija redzamas. Tātad ilgi viņš nebija gulē­jis.

Balsis tuvojās, taču piecdesmit soļus no Toraka uz nogāzes apstājās. Cauri krūmiem viņš uz aļņu takas, kuru pats nesen bija izmantojis, saskatīja Odžu ģints mednie­kus. Suņu tur nebija. Lieliski. Un viņš taču no takas bija aizslaucījis visas pēdas. Skaidrs, ka bija.

Tur nesarunājās tikai Odžu ģints pārstāvji. Izskatī­jās, ka arī daži Kraukļi bija ar tiem sastapušies uz takas. Toraks redzēja Tullu, Saielotu un Finkedīnu. Viņš redzēja arī Renu. Glūnēt uz viņiem kā svešiniekam un nedrīkstēt iet tuvāk bija neizsakāmi sāpīgi.

Toraks vēroja, kā Odžu ģints mednieki, kas bija jau­nāki, ar cieņu pagaida, lai pirmais sāk runāt Finkedīns, kas apbrīnoja viņu nomedīto stirnu buku, bet pēc tam Odzes mazliet palielījās. Viņš redzēja, kā divi Odžu ģints bērni kautrīgi lūkojas Renā, kas izlikās tos neredzam, bet ar saberztiem lazdu riekstiem pulēja loku.

Kļuva saklausāmas vīru balsis. Tie runāja par Aki.

-    Viņa nožēlojamie suņi gandrīz izjauca mums medī­bas! žēlojās Odžu mednieks. Ja tas tā turpināsies…

-   Neturpināsies, Finkedīns sacīja. Aki Toraku neno­ķers.

»

-   Taču šie suņi iztramda medījumu, turpināja gaus­ties vīrs no Odžu ģints. Jo ātrāk izraidītais būs prom no mūsu medību laukiem, jo labāk.

-    Ak, patlaban viņš jau ir gabalā, Finkedīns teica, un viņa balss mierīgajā vakarā bija labi dzirdama. Nav jau tāds muļķis, lai blandītos šeit apkārt, līdz sākas ģinšu sapulce.

Ģinšu sapulce. Toraks bija gluži aizmirsis par lielo sanākšanu, kura notika reizi trīs vasarās un kurai drīz vien vajadzēja norisināties pie Baltupes grīvas tuvāk par divu dienu gājumu no vietas, kur viņš slēpās.

Mednieki atvadījās un šķīrās: Odzes devās uz savu nometni dienvidos, kas atradās Baltupes krastos, bet Kraukļi uz rietumiem.

"Neaizej!" Toraks domās lūdzās Finkedīnu. Kad pui­sis redzēja dūšīgo augumu kopā ar Renu pazūdam starp kokiem, viņš jutās pasaulē lieks. Toraks pagājās viņiem pakaļ un skatījās, līdz sāka sūrstēt acis.

Ilgi pēc tam, kad tie bija aizgājuši, viņš atgriezās vītolu biežņā, bet apkārt aizvien tumšāka kļuva nakts.

Iekrakšķējās sauss zariņš.

Toraks saspringa.

Vēl viens krakšķis. Skaļš. Kāds to darīja apzināti.

-   Tā esmu es, čukstēja Rena. Kur tu esi?

Jauneklis sastinga. Viņš nedrīkstēja atbildēt. Tādējādi

viņš pakļautu Renu briesmām.