Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Cits pēc cita Kraukļi paņēma kādu no Toraka man­tām un tās saplēsa, tad ar egļu skujām attīrīja rokas, bet zarus iemeta ugunskurā tieši tā, it kā viņš patiešām būtu miris.

Tulls paņēma Toraka žebērkli un apglabāja to zem koka.

Luta iemeta ugunskurā viņa guļammaisu.

Etāns sabradāja viņa bērza tāss vācelīti.

Saielots un Pois paņēma Toraka bultas un pārlauza tās uz pusēm.

Vēl citi Kraukļi savāca viņa dzeramtrauku, roņādas ziemas drēbes, no kurām Toraks bija izaudzis un kuras glabāja guļvietas ierīkošanai, un sadedzināja arī tās.

Beidzot Rena uz kvēlojošajām oglēm uzlika arī viņa dziedniecības augu somiņu. Viņa bija vienīgā, kas iedroši­nājās Torakam ieskatīties acīs. Puisis zināja, ka draudzene atvainotos, ja vien drīkstētu.

Kamēr klajums piepildījās ar degošās zvērādas spīvo smaku, Seiuna lika Torakam nogulties uz muguras un uztetovēja viņam uz pieres izraidītā zīmi: nelielu melnu aplīti, kas atgādināja nāves zīmi.

Tad Toraks palika viens, un viņam piederēja vienīgi loks, trīs bultas, nazis, zāļu rags un posās maciņš. Visas mantas bija iezīmētas ar sarkano okeru. Kā mirušajam.

Finkedīns, kas nebija piedalījies ritos, piegāja pie To­raka. Kad Kraukļu vadonis vilka ārā no maksts nazi, viņa roka viegli ietrīsējās.

Toraks savaldījās.

Sāpēja vairāk, nekā viņš būtu spējis iedomāties. Netei­cis ne vārda, vīrs no puiša kamzoļa nošņāpa ģints piede­rības zīmi un iemeta sapluinīto vilkādu ugunī.

Toraks, noskatīdamies, kā vilnas kumšķītis nomelnē un izkūp dūmos, iekoda apakšlūpā.

-    Līdz rītausmai izraidītajam jāpazūd, Finkedīns teica.

Viņa balss bija skarba, taču nodevīgais spīdums acīs liecināja, ko tas viņam bija maksājis.

-   Līdz tam laikam viņš drīkst brīvi pazust Mežā. Pēc tam ikvienam, kas izraidīto pamana, viņš jānogalina.

Vadonis uz mirkli apklusa, bet pēc tam ar plaukstu iesānis izdarīja cirtienu, kas nozīmēja padzīts. Tas nu ir padarīts, viņš sacīja.

Jauneklis cieši skatījās ugunskurā, kur ar spilgtu lies­mu pazuda liecība par to, ka viņš ir bijis Toraks no Vilku ģints; tā izplēnēja pelnos un ar vēju tika aiznesta nebūtībā.

Viņam aiz muguras sakustējās pūlis. Puisis pagriezās un sabijies pamanīja, ka cilvēki pašķiras, lai kāds tiktu cauri. Viņš ieraudzīja, ka Mehīgans zemu palokās un uzliek plaukstu uz krūtīm, lai sveiktu atnācēju. Viņš redzēja, ka tāpat rīkojas arī pārējie Vilku ģints locekļi.

Un tad viņš saprata.

Laucē parādījās liels, pelēks vilks. Uz tā sudrabainā kažoka vizēja lietus lāses, un acis tam bija dzintardzeltenas kā saules atspulgs skaidrā ūdenī.

Suņi aizbēga. Cilvēki kāpās atpakaļ. Visi, izņemot Renu, kas Torakam izaicinoši pamāja ar galvu.

Kad Vilks pienāca tuvāk, Toraks nometās ceļos.

Kādreiz bija laiki, kad Vilks Torakam lēca virsū, neval­dāmā priekā smilkstēdams un ņurdēdams, laizīja puisim degunu un apveltīja viņu ar vilka skūpstiem. Tovakar tā nenotika. Tonakt Vilks bija vadītājs un viņa acīs atspogu­ļojās dīvainā pārliecība, kas tajās bija pamanāma vienīgi retumis.

Abi sabāza kopā degunus, un Toraks uz mirkli Vilku apņēma. "Barabrāli," viņš sacīja vilku valodā.

Puisis redzēja, kā sastingst Mehīgans.

-Jā, Toraks klusi teica Vilku ģints vadonim. Varbūt es neesmu no Vilku ģints, taču protu to, ko neprotat jūs. Es protu runāt ar vilkiem.

Zēns piecēlās, un abi kopā ar Vilku cauri pūlim devās uz klajuma malu. Pēc tam Toraks pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz cilvēkiem, kas viņu bija padzinuši.

Varbūt es esmu izraidītais, viņš tos uzrunāja, var­būt nepiederu ne pie vienas ģints, taču es neesmu dvēseļ­ēdājs. Un es atradīšu veidu, kā to pierādīt.

Nakts bija drēgna un vēsa, un Toraks skrēja pa Mežu ar Vilku pie sāniem. Viņi neapstājās, lai atpūstos: bez gu­ļammaisa Toraks būtu nosalis. Kustēties uz priekšu šķita labāk. Turklāt tādējādi varēja aizgainīt domas.

Vilks ar saspicētām ausīm un saboztu skaustu apstājās, un debesis bija kļuvušas drūmas.

"Uf!" viņš klusi ierējās. "Bīstami!"

Drīz to sadzirdēja arī Toraks. Tālumā skanēja bērzu tāss taures. Rēja suņi.

Viņš sažņaudza naža spalu.

Aki laiku nebija izniekojis velti.

Vilks izdzirdēja suņu rejas un noskurināja ausi. Tie vinu nenoķers!

Taču tie varēja panākt Slaiko Bezastaini.

Vilka barabrālis kā vienmēr skrēja uz pakaļkājām un tādēļ bija nožēlojami lēns: Vilkam nācās bieži apstāties un viņu gaidīt. Un tāpēc, ka draugs neko lāgā arī nespēja sadzirdēt un saost, viņš bez Vilka palīdzības no suņiem nekad neaizbēgtu.

Taču varbūt tas izdotos tādēļ, ka viņš bija gudrs. Daž­kārt pat prātīgāks par jebkuru vilku. Barabrālis, pārpel­dējis upi, bija nomazgājis savu smaržu. Pēc tam viņš tika pamodinājis spožo-zvēru-kas-karsti-kož un ieziedis ar pel­niem seju, ķepas un virskažoku. Vilkam tas nepatika, jo viņam nācās šķaudīt, taču bija arī gluži labi saprotams, kādēļ tas ticis darīts.

Viņš vienīgi vēlējās, kaut Slaikais Bezastainis būtu ātrāks.

CETURTĀ NODALA

Vējam pūšot mugurā, abi pa vilku takām, kas tikušas iestaigātas, kad Mežs vēl bija jauns, lauzās caur krūmiem.

Suņu rejas kļuva klusākas, un Vilks pacēla asti, lai pavēs­tītu barabrālim, ka vajātāji ir krietni atpalikuši.