Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Pūlis pašķīrās, lai palaistu viņus abus ar burvi cauri, un Toraks pamanīja kvēlojošas sejas. Kraukļi. Vītoli. Odzes. Mežakuiļi. Taču nebija neviena cilvēka no Kalniem vai no Jūras ģintīm, Biezā meža vai no Ziemeļu ģintīm. Šī bija Skrajā meža ģinšu darīšana. Toraks nevarēja vien nobrī­nīties, kas notiks tad, kad par atgadījumu uzzinās viņa asinsradinieki Roņu ģintī. Ko nodomās Beils?

Aki stāvēja visiem priekšā. Viņš bija atbrīvojies no sve­ķiem, taču āda no berzēšanas bija kļuvusi asinssarkana, un matus viņš bija paspējis nogriezt tik īsus kā mežakuiļa sarus. Aiz jostas viņam bija aizbāzti divi metamie cirvji un tāšu taure, bet uz sejas rotājās uzvarētāja smaids. Skaidrs, ka viņš negaidīs ne mii'kli, bet metīsies medīt izraidīto.

Lietus lāses pilēja no kokiem, kas lauces malā vēroja notiekošo, un čūkstēja uz uguns. Pa Rēnas vaigiem kā asaras ritēja valgme. Taču tās nebija asaras, jo Rena nekad neraudāja.

Finkedīns kopā ar citiem ģinšu vecākajiem gaidīja pie ugunskura. Seja viņam bija nesatricināma. Viņš skatījās Torakam garām.

Seiuna piesteberēja pie Finkedīna un uzrunāja klāt­esošos:

-   Es esmu vecākā starp Skrajā meža cilvēkiem, viņa paziņoja. Es vēršos pie visiem. Viņa brīdi paklusēja, bet tad turpināja: Puikam ir dvēseļēdāju tetovējums. Likums ir viens. Viņš jāizraida.

-   Ak! pūli pāršalca nopūta.

Torakam kļuva ļengani ceļgali.

-   Pagaidiet! no klajuma malas atskanēja kāda cilvēka balss.

Visas galvas pagriezās.

Toraks redzēja, kā gaismas lokā iesoļo gara auguma cilvēks. Lietus bija pielipinājis viņa garos matus pakau­sim, bet divas šķipsnas karājās virs deniņiem. Viņa acīm piemita savāda, zeltaina spozme, bet vīrieša seja ar augsto pieri šķita dīvaini pazīstama.

Tad Toraks pamanīja svešinieka ģints piederības teto­vējumus, un viņam pār sprandu pārskrēja šermuļi. Divas punktotas līnijas uz vaigu kauliem. Mitra, pelēka kažok­āda, kas piešūta virsjakas kreisajā pusē.

Arī Aki to bija pamanījis.

-    Nē! viņš iesaucās. To nedrīkst apturēt, jo vecajie jau ir teikuši savu vārdu!

Dūšīgais vīrs uzlūkoja Aki un puisis no Mežakuiļu ģints apklusa un aizstreipuļoja projām.

-   Kas tu esi? Toraks jautāja.

Garais pagriezās un paskatījās uz jaunekli.

-   Es esmu Mehīgans. Vilku ģints vadonis, tas atbil­dēja.

TREŠĀ NODALA

i

Tie iznira no pazarēm tik klusi kā vilku bars.

Sievietes, vīri un bērni tērpušies pelēcīgās ziemeļ­briežu ādās, kas bija domātas tam, lai cilvēki nebūtu pamanāmi Mežā. Katram uz krūtīm karājās pa neapstrā­dāta dzintara amuletam, un, tāpat kā Mehīganam, viņu deniņi bija izskūti un iekrāsoti ar okeru. Kad tie parādījās uguns apspīdētajā laukumā, Toraks pamanīja, ka viņu acu baltumi ir dzeltenīgi. Kā vilkiem.

Izskatījās, ka vadonis pazīst Finkedīnu, jo iztālēm tas pamāja ar galvu, taču viņi nesasmaidījās un arī neuzlika plaukstas sev uz krūtīm par draudzības zīmi. Torakam abi vīri atgādināja vilku bara vadoņus, kas novērtē pre­tinieku.

Arī pārējie Vilku ģints pārstāvji vienīgi pa pusei pakla­nījās, izņemot sievieti, kas uzsmaidīja Finkedīnam un no šā smaida uz mirkli kļuva tāda kā jaunāka. Kraukļu vadonis atbildēdams uzlika plaukstu uz sirds un zemu paklanījās. Toraks atcerējās, ka pirms daudzām vasarām Finkedīns bija dzīvojis Vilku ģintī.

-   Mēs atradām akmeni ar jūsu ziņojumu, Mehīgans sacīja Kraukļu vadonim. Kādēļ jūs mūs saucat? Kas tā par sapulci?

-   Man bija nepieciešama jūsu klātbūtne, Finkedīns mierīgā balsī atbildēja.

Mehīgans izslējās visā augumā, un abi viens otru nomē­rīja ar skatienu. Pirmais novērsās Vilku ģints vadonis. Viņa dzeltenīgās acis pārslīdēja Toraka ģints piederības liecībai vilkādai un tad atgriezās pie Finkedīna.

-   Kas viņš ir? Mehīgans jautāja.

-   Vilku burvja dēls.

Vilki noelsās. Daži aizskāra amuletus, bet citi ar rokām gaisā Toraka virzienā vilka zīmes, it kā aizsargādamies pret ļaunumu.

-   Tas, par kuru tu runā, Mehīgans sacīja, ir visdi­žākais burvis, kāds mums jebkad ir bijis. Viņš vienatnē dažu sirdspukstu laikā spēja pārvērsties par vilku. Taču viņš kļuva par dvēseļēdāju.

Vīrietis pieskārās deniņiem.

-   Viņa dēļ mēs nēsājam kauna zīmi.

Toraks nenovaldījās.

-   Par ko jums būtu jākaunas? viņš iekliedzās. Mans tēvs sadauzīja uguns opālu! Viņš satrieca dvēseļēdājus! Vai ar to viņš savu vainu nav izpircis?

Mehīgans puisī neklausījās.

-   Es prasu vēlreiz, Finkedīn: kādēļ esi mūs aicinājis? viņš vaicāja.

Finkedīns ātri izstāstīja, kā Toraks bija nonācis pie Kraukļiem un kāpēc viņam tagad vajadzīgs dzimtās ģints uzticības galvojums. Lai pierādītu Toraka izcelsmi,

Finkedīns pacēla puiša mātes zāļu ragu un zilā slāņak­mens nazi, kas kādreiz bija piederējis viņa tēvam.

Vilku ģints vadonis klusēdams klausījās, taču, kad Fin­kedīns parādīja mantas, viņš atsprāga atpakaļ.

-   Aizvāc tās! viņš iesaucās. Tās ir aptraipītas!

-   Nē, nav vis! Toraks iebilda. Tēvs man tās atdeva, kad gulēja uz miršanu!

-    Pietiek, Torak! Finkedīns brīdināja.

Priekšā iznāca sieviete, kas bija viņam uzsmaidījusi.