Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-   Mehīgan, viņa uzrunāja Vilku vadoni, mums ne­kādi pierādījumi nav vajadzīgi. Paskaties uz puiša seju! Viņš ir Vilku burvja dēls.

Viņas ģints locekļiem pārskrēja trīsas. Ar acs kaktiņu Toraks pamanīja, ka Rena paceļ roku kā uzvarētāja.

-   Jā gan, Mehīgans sacīja. Tomēr galvot par viņu es nedrīkstu.

Toraks sadrūma.

Pat Finkedīns izskatījās satriekts.

-   Tev tas būs jādara, viņš teica. Viņš ir tavs asins­radinieks.

Vilku ģints vadonis neatbildēja, un Finkedīns turpi­nāja:

-    Mehīgan, es pazīstu šo zēnu. Viņš tika apzīmogots pret savu gribu, viņš nav dvēseļēdājs.

Mehīgans sarauca uzacis.

-    Tu mani pārprati. Es neteicu, ka nevaru par viņu galvot. Es sacīju, ka nedrīkstu to darīt. Šis puisis nudien ir Vilku ģints burvja dēls. Taču viņš nav no Vilku ģints.

Uz brīdi iestājās klusums.

-   Skaidrs, ka es esmu no Vilku ģints! Toraks iesau­cās. Kad piedzimu, māte noteica manu piederību ģintij tāpat kā jebkuram bērnam. Un, kad man apritēja septiņi, tēvs man ietetovēja ģints tetovējumus!

-   Nē, Mehīgans sacīja.

Piegājis tuvāk Torakam, viņš pastiepa roku un ar rādī­tājpirkstu pataustīja puiša vaigu.

Toraks notrīsēja. Viņš saoda vadoņa iepelējušās, mitrās ziemeļbrieža ādas smārdu. Viņš sajuta aprepējušo pirkstu uz vecās rētas, kas stiepās pāri viņa kreisajam vaigam un ģints piederības tetovējumam.

-    Nē, tu neesi no Vilku ģints, nomurmināja Mehī­gans, un viņa dzeltenīgās acis urbās Torakā. Tu nepie­deri ne pie vienas ģints…

Iestājās apdullinošs klusums. Pēc tam visi sāka runāt reizē.

-    Ko tu stāsti? Toraks kliedza. Es esmu no Vilku ģints! Kopš tās nakts, kad piedzimu!

-   Tā ir tikai rēta, iebilda arī Finkedīns. Tā neko nenozīmē.

-    Kā var nepiederēt ne pie vienas ģints? iesaucās Rena. Tas nevar būt! Tas nav iespējams!

-   Mehīganam taisnība, ieķērcās Seiuna.

Visas galvas pagriezās pret viņu.

-   Rēta nav nelaimes gadījums, veča paziņoja. Pui­kas tēvs to izdarīja ar nolūku, lai parādītu, ka viņš nav īsts Vilks.

-   Nav tiesa! Toraks viņu pārtrauca. Starp citu, kā tu to vari zināt?

-   Viņš man izstāstīja, Kraukļu burve teica. Mēs tikāmies ģinšu sapulcē pie Jūras. Viņas krama cietais skatiens turēja Toraku savā varā. Tu to zini. Arī tu tur biji.

-  Tas nav tiesa, puisis nočukstēja, taču tajā pašā mirklī apjēdza, ka, iespējams, ir gan.

Viņš bija septiņas vasaras vecs, kad tētis aizgāja apru­nāties ar kādu svešinieku un atstāja Toraku bezkaunīgu bērnu barā. Puišelis nekad nebija redzējis tik daudz cil­vēku. Viņš bija nobijies, satraukts un vienlaikus lepns par saviem jaunajiem ģints piederības tetovējumiem, kaut gan tēvs tos diemžēl bija aizziedis ar lāceņu sulu un sacījis, ka tas vajadzīgs maskēšanās nolūkam tāpat vien, pa jo­kam.

Lietus bija mitējies, un no kokiem sērīgi pilēja lāses.

-    Nepiederēt ne pie vienas ģints… visi murmināja.

-    Kā tas var būt? Finkedīns nesaprata.

-   Atbildi varētu zināt vienīgi viņa māte, Seiuna atbil­dēja. Pirms nāves viņa paziņoja, ka šim nav ģints.

Pēkšņi veča ar nūju iecirta pa zemi.

-    Taču mums ar to nav nekāda sakara! Puikam nav ģints, kas par viņu galvotu. Saskaņā ar likumu viņš ir jāizraida.

-   Nē! iekliedzās Rena. Man vienalga, ka viņam nav ģints! Tā nedrīkst!

Viņa izskrēja klajuma viducī. Rēnas slapjie mati karā­jās uz pleciem kā mazas, sarkanas čūskiņas, un viņas seja bija nikna. Toraks nodomāja, ka viņa izskatās vecāka par savām trīspadsmit vasarām un ir skaista.

Seiuna atvēra muti, lai meiteni apklusinātu, taču Fin­kedīns pacēla plaukstu, lai ļautu viņai runāt.

-   Jūs visi pazīstat Toraku, pārlaidusi skatienu pūlim, Rena sāka runāt. Tu, Tull. Un arī tu, Luta, tu, Saielot, un tu, Etan… Citu pēc cita viņa pārskaitīja visus Kraukļus, ar kuriem Toraks bija ticies pēdējo divu gadu laikā. Jūs visi zināt, ko viņš mūsu labā ir darījis. Viņš pieveica lāci. Viņš atbrīvoja Mežu no sērgas. Pagājušajā ziemā Toraku varēja uzvarēt dēmoni, bet viņam pietika dūšas turēties tiem pretim.

Rena apklusa, lai dotu pārējiem laiku par to padomāt.

-   Jā, viņš rīkojās slikti. Viņš slēpa dvēseļēdāju tetovē­jumu, kaut gan vajadzēja par to mums pastāstīt. Taču viņš nav pelnījis padzīšanu! Kā gan jūs uz to varat noskatīties, malā stāvēdami? Kur paliek taisnība ?

Finkedīns ar plaukstu pārlaida pār tumši rudo bārdu. Dažu klātesošo acīs pavīdēja šaubas. Taču Seiuna nesvār­stījās. Viņa vēlreiz ieblieza ar nūju pa zemi.

-    Ģinšu likumi ir jāpilda! Pārkāpējam jātiek izraidī­tam!

Viņa pagriezās pret Renu.

-    Un, ja kāds sadomās šim palīdzēt, padzīti tiks abi!

Rena, kas gatavojās dumpoties, pavērās Seiunā, bet

Toraks notvēra meitenes skatienu un papurināja galvu. Nevajag. Būs vēl sliktāk.

Vēlāk viņš izraidīšanas rituālu pat nespēja atcerēties, izņemot dažus fragmentus, kas šķita kā zibens uzplaiks­nījumi vētrā.

Rena bija sažņaugusi dūres un uzrāvusi plecus.

Aki glāstīja cirvja kātu.

Luta, visiem piedāvādama upes mālu, ar kuru ieziest sejas par sēru zīmi, rija asaras.

-   Izraidītais ir gandrīz jau miris, Seiuna nemitējās atkārtot.