Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-    Tev vajadzēja man pateikt, viņa sacīja ledainā balsī.

-    Zinu.

-   Tev vajadzēja man izstāstīt!

Rena iespēra pa ieejas šķērsi, un telts nodrebēja.

-   Man šķita, ka spēšu no tā atbrīvoties slepšus.

Sakņupuši pie ugunskura, Rena raudzījās gailošajās

oglēs.

-   Tu man meloji veselus divus mēnešus. Un nedomā stāstīt, ka klusēšana nav melošana, jo tāda tā ir!

-   Es zinu. Piedod!

Rena neatbildēja. Ziemas beigās viņai mutes kaktiņā bija uzmeties mazs vasarraibumiņš, un Toraks draudzeni toreiz kaitināja, jautādams, vai tā nav bērza sēkla un kāpēc viņa to nenoslauka. Patlaban izjokošana viņam nebija ne prātā. Puisis nekad nebija juties tik slikti.

-    Rena, viņš teica. Tev man jānotic. Es neesmu dvēseļēdājs.

-   Skaidrs, ka neesi.

Toraks ievilka elpu.

-   Tad jau tu… man piedosi?

Meitene pieskārās krevelei uz elkoņa. Pēc tam viņa ātri palocīja galvu.

Zēnu pārņēma atvieglojums.

-   Es pat necerēju.

Rena turpināja kasīt kreveli.

-   Mums visiem ir noslēpumi, Torak, viņa sacīja.

-    Bet ne jau tādi kā šis.

-   Nē, meitene atbildēja svešādā balsī. Tādi ne.

Pēc tam viņa pārsteidza Toraku, pajautādama, kurš no

dvēseļēdājiem ir uztetovējis zīmi.

-   Tā bija Sešru. Kāpēc tu jautā?

Rena noplēsa kreveli un pielika nagu pie radītā jē­luma.

-    Kur bija pārējie?

Toraks norija siekalas.

-   Tiazi mani turēja. Sikspārņu burve vēroja apkārtni. Eostra… Viņš nodrebinājās, atcerēdamies Ūpju burves spokaino koka masku. Es viņu neredzēju. Taču tur bija ūpis, kas no ledus kalna mūs vēroja…

Pēkšņi Toraks bija atpakaļ Tālo Ziemeļu tumsībā un aukstumā. Viņš sajuta Ozolu burvja vareno tvērienu. Zēns redzēja, kā Sikspārņu burve, uzmetusi kūkumu, stāv sar­dzē, un atcerējās ūpja oranžo redzokļu skatienu. Tad Sešru, Odžu burve, aizsedza skatienam zvaigznes un Toraks ielū­kojās viņai acīs, kas bija zilākas par debesīm pirms pus­nakts. Viņš skatījās uz tās nevainojami veidoto mutīti, kas vēstīja Toraka likteni, bet sieviete bez mitas durstīja viņa krūtis ar kaula adatu un iezieda ādā nogalināto mednieku asinis. "Šī zīme būs kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Vienalga, kā tu turētos pretim…"

-   Torak? Rena ierunājās. Ko tu gatavojies uzsākt?

Viņš bija atgriezies teltī.

-    To, ko man vajadzēja izdarīt jau sākumā. Es gribu to izgriezt. Pastāsti man par ritiem.

-    Nē, viņa bez svārstīšanās atbildēja.

-   Rena, tev nāksies to darīt.

-    Nē! Viens tu nedrīksti pie tā ķerties, jo nepārzini burvestības.

-   Man jāmēģina.

-   Jā, un es tev palīdzēšu.

-   Nē, ja tu man palīdzēsi, tad arī kļūsi par izraidīto.

-   Man vienalga.

-   Nu labi.

Rena saknieba lūpas. Reizēm viņa spēja būt neticami stūrgalvīga.

Tāpat kā Toraks.

-   Rena, uzklausi mani! Pirms neilga laika viņi manis dēļ nolaupīja Vilku. Viņi to gandrīz nogalināja manis dēļ. Tāpēc es tagad viņu nesaucu, jo Vilks censtos man palīdzēt un nokļūtu briesmās. Ja manis dēļ arī tev atga­dīsies kāds ļaunums…

Toraks apklusa.

-   Tev nāksies zvērēt, viņš teica. Tev nāksies zvērēt pie sava loka un trim dvēselēm, ka tad, ja tikšu izraidīts, tu vairs necentīsies man palīdzēt.

Klajumā atskanēja troksnis. Toraks redzēja, kā uz viņa telts pusi velkas Kraukļu burves salīkušais stāvs.

-    Rena! viņš steigšus nočukstēja. Izdari to manis dēl! Zvēri!

Meitene pacēla galvu, un viņas tumšajās acīs iegailējās divas mazītiņas uguntiņas.

-   Nē, viņa sacīja.

-   Ģinšu pārstāvji ir ieradušies, Seiuna noķērcās savā kraukļa balsī. Vecajie ir izlēmuši. Rena, pazūdi!

Meitene pacēla zodu.

-   Man jāpazūd?

Viņa izaicinoši paskatījās uz Toraku un teica:

-    Es zinu, ko saku.

Pēc tam meitene piecēlās un aizgāja. Kraukļu burve, sažņaugusi dūrē spieķi, lika Torakam savākt mantas un gaidīt pie telts ieejas. Viņas iegrimušās acis skatījās uz jaunekli bez žēlastības. Dzīve, kuru viņa bija pavadījusi, lūkodamās uz gariem, bija izraisījusi rie­bumu pret dzīvajiem.

-    Guļammaisu neņem, viņa nočērkstēja.

-    Kādēļ ne?

-   Tādēļ, ka izraidītajam jābūt gandrīz kā mirušam. Torakam kļuva nelabi. Līdz pat pēdējam brīdim viņš

bija cerējis, ka Finkedīns spēs palīdzēt.

Sākās lietus; tas plīkšķēja pa būdas ādas jumtu un lika dūmot ugunskuram. Toraks savāca atlikušās man­tas un paskatījās apkārt. Ne jau vienu reizi vien viņš šo būdu bija nīdis. Toraks nekādi nespēja pierast pie Kraukļu dzīvesveida, kas paģērēja palikt vienā vietā trīs vai čet­rus mēnešus, nevis klejot, kā viņš bija radis, dzīvodams kopā ar tēvu. Tagad viņš nevarēja iedomāties, ka pamet šo mitekli uz visiem laikiem.

Ir laiks, Seiuna pavēlēja.

Toraks viņai sekoja uz klajuma viduci.

Ģinšu pārstāvji bija salasījušies ap lielu ugunskuru. Tas joprojām jautri sprēgāja, taču lietusmākoņi bija atne­suši dūmaku. Toraks bija priecīgs par lietu. Klātesošie tad domātu, ka viņš dreb no aukstuma, nevis no bailēm.