Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-    Patiesība ir tāda, ka tu vari dzīvot pie Kraukļiem vienīgi tāpēc, ka savu ģinti neesi redzējis pat pa gabalu, Aki turpināja. Un Finkedīns tev neuzticas, citādi jau sen būtu tevi padarījis par audžudēlu.

Toraks sakoda zobus.

Viņš skatījās apkārt, meklēdams glābšanās ceļu. Upē ūdens bija pārāk ledains, turklāt krastmalā šiem bija novietoti vienkoči. Tas nozīmēja, ka nav jēgas skriet augšup pret straumi gar krastu vai arī bēgt atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņš bija nācis: viņš iestrēgtu žāklē, kur Zaļupē ietek Cirvjupe. Un arī palīdzību nebija no kā gai­dīt. Rena atradās Kraukļu nometnē ziemeļos nepilnas dienas gājiena attālumā uz austrumiem, bet Vilks naktī bija devies medībās.

Toraks nolika zemē staltbrieža ragus.

-    Es teicu, ka jūs varat tos pievākt, viņš sacīja un devās projām pa taku.

-   Gļēvulis, Aki ņirgājās.

Toraks to neņēma vērā.

Viņam pa uzaci trāpīja akmens. Toraks pagriezās pret naidniekiem.

-   Kurš tad tagad ir gļēvulis? viņš jautāja. Tad nu gan ir liela drosme seši pret vienu.

Aki seja zem īsi uz pieres apcirptajiem matiem sadrūma.

-   Tad tiksim skaidrībā tikai divatā: tu un es.

Viņš nometa kamzoli, un kļuva redzamas muskuļotas, ar rudām pūkām klātas krūtis.

Toraks sastinga.

-   Kas par vainu? ieķiķinājās viena no Vītolu meite­nēm. Nobijies?

-   Nē, Toraks atbildēja.

Taču patiesībā viņš bija gan nobijies. Puisis bija aizmir­sis, ka Mežakuiļu ģintī pirms cīniņa ir pieņemts izmesties kailam līdz viduklim. Viņš nedrīkstēja to darīt, jo tad šie ieraudzītu tetovējumu.

-    Sagatavojies kauties! Aki nošņāca un rāpās lejup pa trepēm.

-   Nē, Toraks sacīja.

Torakam gar ausi nosvilpa vēl viens akmens. Viņš to paķēra un raidīja atpakaļ, un viena no Vītolu meitenēm iekliedzās un satvēra asiņojošo potīti.

Aki tobrīd jau gandrīz bija norāpies pa kāpnēm, un draugi viņam sekoja kā skudras pa iestaigātu medus taku.

Sagrābis vienu no staltbrieža ragiem, Toraks metās pie priedes un, aizāķējis žuburu aiz zara, iekārās kokā.

-   Šis mums ir rokā! Aki iebļāvās.

"Nē, nav vis," Toraks nodomāja. Viņš bija izvēlējies šo koku tāpēc, ka tas auga vistuvāk klints sienai, un tagad viņš bija pa zaru aizlīdis līdz dzegai, uz kuras pirms brīža bija stāvējuši pretinieki. Klints dzega bija klāta ar kvarca smiltīm un akmeņiem, uz tās gailēja maza uguntiņa, kuru turēja pie dzīvības pelnos iemestais priežu sveķu gabals. Vēl tur atradās aļņādu ķīpa. Augšpusē klints siena nebija tik krauja, un uz tās auga pietiekami daudz kadiķu krūmu, pie kuriem pieķerties.

Mezdams akmeņus un izvairīdamies no pretinieku rai­dījumiem, Toraks aizskrēja līdz trepēm un tās pagrūda. Tās nekustējās. Kāpnes bija ar jēlādas saitēm pieslokšņotas pie klints, un Torakam nebija laika tās pārgriezt. Viņš gribēja darīt vienīgo, kas atlika, lai aizbēgtu no seko­tājiem. Toraks pakampa aļņādu kaudzi un gatavojās to nomest uz trepēm.

Atskanēja mežonīgs bļāviens un Toraks pārsteigts palaida ādas vaļā. Aki izrādījās ātrāks, nekā izskatījās, un bija jau gandrīz sasniedzis dzegu. Toraks nevilšus bija viņam uzmetis virsū izkusušos sveķus.

Rūkdams kā dubļos iestidzis mežakuilis, Aki noslīdēja lejup pa kāpnēm.

Toraks ieķērās kadiķos un rāpās uz kalna kori.

Viņš skrēja cauri Mežam ziemeļaustrumu virzienā, un kliedzieni aiz muguras kļuva aizvien klusāki. Torakam nepatika bēgt. Taču šoreiz labāk bija tikt nosauktam par gļēvuli, nevis pieļaut to, ka atklājas patiesība.

Pēc brīža nogāze kļuva lēzenāka un radās iespēja pa to noskriet lejā un atrast ceļu atpakaļ pie upes. Toraks turē­jās tālāk no cilvēku iemītajiem ceļiem un meklēja vilku takas, kuras viņš spēja atrast teju vai ar aizvērtām acīm. Ja sasniegtu braslu, varētu tikt pāri upei un atgriezties Kraukļu nometnē. Skaidrs, ka tur gaidītu nepatikšanas, taču Finkedīns būtu viņa pusē. Vītolu biežņā krastmalā Toraks aizelsies apstājās. Koki visapkārt vēl tikai modās no ilgā ziemas miega. Bites ar troksni atsitās pret to spur­dzēm, un saules apspīdētā laukumiņā, asti apvijusi ap zaru, snauda vāvere. Upes seklumā plunčājās sīlis. Neviens cil­vēks netuvojās. Mežs Toraku būtu par to brīdinājis.

No atvieglojuma slābans viņš atspiedās pret koka stumbru.

Toraka plauksta pasniedzās pie kamzoļa apkakles un pārslīdēja pāri tetovējumam uz krūtīm. Viņam galvā ska­nēja Odžu burves šņākšana: "Šī zīme būs kā harpūnas uzgalis, kas iedūries roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tā tevi pazudinās vienalga, kā tu turētos pretim. Kopš šā brīža tu esi viens no mums."

Nē, neesmu, Toraks nomurmināja. Neesmu!

Taču visās vētrainajās ziemas naktīs, kad mocīja bez­miegs, Toraks juta, kā tetovējums dedzina viņa ādu. Viņš pat baidījās iedomāties, kādu postu tas spētu nodarīt. Kādu ļaunumu tas viņam varētu sagādāt.

Kaut kur dienvidos iegaudojās Vilks. Tas bija noķēris zaķi un tagad pauda prieku Mežam, savam barabrālim un visiem pārējiem, kas spēja sadzirdēt.

Vilka balss uzlaboja Toraka garastāvokli. Vilks, šķiet, viņa tetovējumu neņēma vērā. Tāpat kā Mežs. Tas visu zināja, taču vēl aizvien nebija Toraku padzinis.