Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Pēc brīža viņš izdzirdēja čaboņu un, pacēlis skatienu, upes pretējā krastā ieraudzīja ziemeļbriedi. Stāvēdams uz trim kājām, tas ar vienu nikni kasīja dīgstošos jaunos ra­gus. Sajutis to, ka Toraks negatavojas medīt, tas turpināja kasīties. Ragi asiņoja: ziemeļbriedim droši vien niezēja tik stipri, ka vienīgā izeja bija sagādāt sev sāpes.

"Man jārīkojas tāpat," Toraks nosprieda. "Jāizgriež te­tovējums. Lai sāp. Tad neviens par to pat neuzzinās."

Taču sarežģījumi slēpās tajā apstāklī, ka pat tad, ja viņš piespiestu sevi to izdarīt, nekas jēdzīgs neizdotos. Lai atbrīvotos no tetovējuma, bija jāveic attiecīgi riti. To Toraks, izmantodams par piemēru uz meitenes plaukstu locītavām uztetovētos zigzagus, bija pa aplinku ceļiem uz­zinājis no Rēnas.

-    Ja neizpildīsi attiecīgus ritus, Rena skaidroja, zīmes parādīsies no jauna.

-   Parādīsies no jaunai Toraks bija pārbijies.

-   Protams. Sākumā tu tās neredzēsi, jo tās ir ieēdušās dziļi miesā. Bet tās joprojām tur būs palikušas.

Un tā viss beidzās, jo Toraks, neteikdams, kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs, nespēja Renu pierunāt atklāt maģiskās darbības.

Ziemeļbriedis pikti noskurinājās un ierikšoja Mežā, bet Toraks, pacēlis ragus, turpināja ceļu uz nometni. Tas bija labs atradums pietiekami liels, lai ikviens ģints loceklis dabūtu pa gabaliņam, no kura pagatavot makšķerāķus vai āmuru krama apstrādei. Finkedīns priecāsies. Toraks centās domāt par to.

Taču netīkamās domas viņu turpināja vajāt. Laikam jau viņš vēl aizvien nebija apjēdzis, cik smaga mēdz būt noslēpuma nasta. Viņš par to bija domājis bez mitas pat tad, kad medīja kopā ar Renu un Vilku.

Bija pats lašu nārsta mēneša sākums, un skarbs aus­trumu vējš uzvēdīja stipru zivju smārdu. Kamēr Toraks soļoja starp priedēm, zem viņa zābakiem kraukšķēja dzeņu nokaltās koku mizas. Pa kreisi, pamodusies no ilgā ziemas miega ledus skavās, čaloja Zaļupe, bet pa labi virs Lauztās kraujas pacēlās klints siena. Dažviet tā bija izrobīta, jo cilvēki, gādādami sev sarkanā slāņakmens amuletus, kas nes veiksmi medībās, bija klinti sacaurumojuši. Toraks izdzirdēja, kā pret akmeni atsitas akmens. Kāds tur atkal darbojās.

"Tur vajadzētu strādāt man," puisis prātoja. "Man vajadzētu pagatavot jaunu cirvi. Man daudz ko vajadzētu izdarīt."

-    Tā tas vairs nedrīkst turpināties, viņš sev teica skaļā balsī.

-   Tas tiesa, kāds piekrita. Nedrīkst vis.

Šie bija satupuši uz dzegas desmit soļus virs Toraka: četri puiši un divas meitenes, kas vērīgi skatījās lejup. Mežakuiļu ģints pārstāvjiem bija līdz pleciem apgriezti brūngani mati, kas bija īsi apcirpti uz pieres; uz krūtīm viņiem karājās mežakuiļu ilkņi, bet uz pleciem tie nēsāja biezus ādas apmetņus. Vītolu ģints meitenēm pie kamzo­ļiem bija piešūtas savērptas mizu sloksnes, bet uz pierēm viņām bija uztetovētas trīs melnas lapas, un izskatījās, ka viņas ir mūžam saraukušas uzacis. Visi bija vecāki par Toraku. Puišiem jau bija izaugusi šķidra bārdiņa, un zem meiteņu ģints piederības tetovējumiem varēja sama­nīt īsas, sarkanas svītriņas, kas liecināja par to, ka viņām ir bijusi pirmā asiņošana.

Tie bija drupinājuši slānekli: Toraks uz viņu briežādas apmetņiem manīja akmens putekļu kārtu. Tieši Torakam priekšā atradās no koku stumbriem pagatavotas kāpnes, kas bija pieslietas pie klints sienas, lai varētu uzrāpties uz dzegas. Taču slāneklis jauniešiem vairs nebija prātā.

Cerēdams, ka neizskatās nobijies, Toraks pameta ska­tienu pār plecu.

-   Ko jūs gribat? viņš jautāja.

Aki, Mežakuiļu vadoņa dēls, ar galvu pamāja uz ragiem Toraka rokās.

-   Tie pieder man. Liec zemē!

-    Nē, nepieder vis, Toraks iebilda. Es tos atradu.

Lai parādītu, ka viņam ir ieroči, puisis uz pleca sakār­toja loku un pieskārās zilā slāņakmens nazim, kas makstī karājās viņam pie gurna.

Aki nelikās to manām.

-   Tie pieder man, viņš atkārtoja.

-   Un tas nozīmē to, ka tu tos esi nozadzis, piebilda meitene no Vītolu ģints.

-   Ja ragi patiešām būtu tavi, Toraks uzrunāja Aki, tu būtu uz tiem uzskrāpējis piederības zīmi, un es tos nebūtu aizticis.

-   Es to izdarīju. Uz pamatnes. Tu to esi nokasījis.

-    Protams, ne, Toraks dusmīgi sacīja.

Tad viņš ievēroja to, ko vajadzēja ieraudzīt jau agrāk: uz viena raga pamatnes vīdēja mežakuiļa ilknim līdzīgs okera traips. Puisim svila ausis.

-    Es to nepamanīju, viņš liedzās. Un neesmu to nokasījis.

-   Tad liec tos zemē un lasies, sacīja zēns, vārdā Rauts, kas pret Toraku izturējās labvēlīgāk nekā pārējie. Nevis tā kā Aki, kuram prātā bija kaušanās.

Taču Torakam plūkties negribējās.

-   Labi, viņš moži teica. Es pieļāvu kļūdu. Nepama­nīju zīmi. Tie pieder jums.

-    Kāpēc tu domā, ka tiksi cauri sveikā? Aki vaicāja.

Toraks nopūtās. Ar Aki viņš bija ticies jau agrāk. Lie-

lībnieks, kas iedomājās, ka ir vadonis, un to allaž vēlējās pierādīt ar dūrēm.

-   Vai tu iedomājies, ka esi īpašs? Aki smīkņāja. Tā­pēc, ka tevi pieņēmis Finkedīns, tu proti sarunāties ar vilkiem un esi garagājējs?

It kā vēlēdamies pārliecināties, vai tas tur vēl ir, viņš izlaida pirkstus caur nožēlojamo apmatojumu uz zoda.