Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Toraks vēroja, kā Finkedīns pārmet ādu pāri baļķim un to cieši nostiepj. Vēnas uz Kraukļu vadoņa apakšdel­miem bija pietūkušas, un viņa kustības, kas allaž mēdza būt nosvērtas, saspringtas.

-   Ja vien tu man būtu to pateicis! Mēs būtu atraduši izeju, Finkedīns teica.

-    Es domāju, ka tikšu no tā vaļā, pirms tu uzzināsi.

Toraks saprata, pēc kā tas izklausās: vieni meli tiek

slēpti ar citiem.

Finkedīns paņēma brieža ribu un ar īsiem, nikniem vilcieniem sāka skrāpēt taukus nost no ādas.

-   Tu ienesi šo ļaunuma zīmi manā ģintī, viņš sacīja.

-   Es taču negribēju! Finkedīn, tev man jātic! Es mēģi­nāju cīnīties, taču viņu bija par daudz!

Kraukļu vadonis nometa skrāpi.

-   Bet tu ar šiem satikiesl Tu biji viņiem nonācis pārāk tuvu!

-   Man tas bija jādara! Šie bija sagūstījuši Vilku!

-    Ak, attaisnojumu var atrast vienmēr! Finkedīna niknā balss lika Torakam pakāpties atpakaļ. Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs! Es viņu brīdināju, lai nepievienojas tiem, taču viņš neklausīja. Teica, ka viņi gribot darīt labu, un viņš tos sauca par dziedniekiem pat tad, kad tie bija pievērsušies ļaunumam.

Finkedīns uz brīdi apklusa, bet tad turpināja:

-    Galu galā viņš aizgāja bojā. Tāpat kā tava māte.

Toraks redzēja dziļās grumbas pie viņa lūpu kaktiņiem

un smeldzi niknajās, gaišzilajās acīs. Tā bija Toraka paša vaina. Viņš bija sāpinājis šo vīru, kuru vēlējās vienīgi mīlēt.

Kraukļu vadonis no jauna ķērās pie darba. Toraks spēja saost beigtā ziemeļbrieža smaržu un redzēja, kā pāri skrāpim veļas asiņaini tauki. Viņš iedomājās, kāda būtu sajūta, ja miesā iedurtos nazis, lai izgrieztu dvēseļēdāju tetovējumu.

-    Es to dabūšu laukā, viņš sacīja. Rena teica, ka esot kāds īpašs rituāls.

-    Tas tiek darīts vienīgi pilnmēness laikā. Tagad pie debesīm ir jauns mēness. Tu esi nokavējis.

Vēja brāzma atnesa lietus smaržu, un Toraks notrī­sēja.

-    Finkedīn! Es neesmu dvēseļēdājs! Tu to zini!

Vīrs mitējās darboties.

-   Bet kā tu to pierādīsi?

Abu skatieni sastapās, un Finkedīna acīs bija saskatā­mas bēdas, kas šķita vēl biedējošākas par viņa dusmām.

-   Vai tad tu nesaproti, Torak? Tam, ko domāju es, nav nozīmes. Tev nāksies pārliecināt visus. Tik tālu manas rokas nesniedzas. Vienīgi tava dzimtā ģints tagad par tevi var galvot.

Torakam pamira sirds. Viņš bija no Vilku ģints, taču tēvs viņu no radiniekiem turēja pa gabalu un savas ģints locekļus viņš nemaz nebija saticis. Tos bija redzējuši tikai nedaudzi cilvēki. Vilku ģints tika vareni apkaunota, kad to burvis Toraka tēvs pieslējās dvēseļēdājiem. Kopš tā laika visa ģints bija paslēpusies un kļuvusi tikpat izvairīga un nepieejama kā tās totēms.

Toraks aptaustīja noplukušo vilkādas skrandu, kas bija piešūta pie viņa kamzoļa. To viņam bija izgatavojis tētis, un tādēļ tā bija lolota. Tā bija arī vienīgā saikne ar ģinti.

-    Kā lai es viņus atrodu? puisis jautāja.

-   Neatradīsi, Finkedīns atbildēja. Neatradīsi, ja viņi nevēlēsies tikt atrasti.

-   Un ko tad, ja tā patiešām notiks? Ja viņi nevēlēsies par mani galvot?

-   Tad man nebūs izvēles iespēju. Man nāksies ievērot ģinšu likumu un tevi padzīt.

Vējš pieņēmās spēkā, un bērzi pacēla augšup zarus it kā Toraks jau būtu izraidītais un viņi baidītos tam pie­skarties.

-   Vai saproti, ko nozīmē būt izraidītajam? Finkedīns vaicāja.

Toraks papurināja galvu.

-   Tas nozīmē to, ka tu būsi gandrīz jau miris. No tevis vairīsies ikviens. Tu tiksi vajāts kā medījums. Neviens tev nepalīdzēs. Pat es. Arī Rena ne. Mēs nedrīkstēsim ar tevi sarunāties un dot tev pārtiku. Ja mēs šo likumu pārkāptu, arī mēs tiktu izraidīti. Ja mēs tevi pamanītu Mežā, mums nāktos tevi nogalināt.

Toraku sāka kratīt drebuļi.

-    Bet es taču neko sliktu neesmu darījis! viņš tais­nojās.

-   Tāds ir likums, Finkedīns skaidroja. Pirms dau­dzām ziemām, pēc lielā ugunsgrēka, kas izklīdināja dvēseļēdājus, ģinšu vecākie pieņēma šo likumu, lai tie vairs nemūžam neatgrieztos. Un lai tiem nepievienotos jauni spēki.

Uz ziemeļbrieža ādas nopilēja pirmās lietus lāses.

-   Ej uz savu mitekli! nepacēlis galvu, izrīkoja Kraukļu vadonis.

-    Bet, Finkedīn…

-   Ej! Sapulcēsies ģintis. Vecajie izlems.

Toraks norija siekalas.

-   Bet kā tad ar Tullu un Lutu, un Deiriju? Tā ir arī viņu mītne.

-   Viņi uzcels citu. Kopš šā brīža ne ar vienu vairs nesa­runājies! Paliec teltī! Gaidi, ko izlems ģintis.

-   Cik ilgi būs jāgaida?

-   Tik ilgi, cik vajadzēs. Un zini… Nemēģini bēgt. No tā būs vienīgi sliktāk.

Toraks vēroja Finkedīnu.

-   Kā gan var būt vēl sliktāk?

-   Vienmēr var būt sliktāk, Kraukļu vadonis sacīja.

To Toraks saprata nākamajā dienā, kad beidzot viņu satikt iegriezās Rena. Līdz tam laikam no viņas nebija ne vēsts. Telts izeja bija vērsta projām no pārējām apmetnes mītnēm, tāpēc apkārtni puisis varēja redzēt tikai pa sprau­gām starp ādām vai arī tad, kad gāja vajadzībās. Pārējā laikā viņš sēdēja un vērās mazajā ugunskurā, kas gailēja pie ieejas, un klausījās, kā sapulcējās ģinšu pārstāvji.

Nākamajā dienā pēc notikušā viņa miteklī iegriezās Rena. Viņas seja bija bāla, zilimelnās tetovējumu līnijas uz vaigiem kļuvušas pelēcīgas.