Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Ja viņš atradīs baramāsu, tad ilgi nebūs jāmeklē arī Slaikais Bezastainis. Tie vienmēr turējās kopā.

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODALA

R ēnai bija vienalga, uz kurieni skriet. Viņu bezkaislīgi vēroja tumšas priedes, bet kadiķi ķērās drēbēs, cenzda­mies gausināt gaitu. Viņa turpināja skriet.

Prātā atbalsojās Toraka balss: "Pazudi es vairs nekad negribu tevi redzēt!" Viņa seja… Toraks izskatījās ierāvies sevī kā vilks, kas laiza ievainojumus.

To bija nodarījusi viņa. Tā bija Rēnas vaina.

Meitene sadzirdēja ūdenskrituma dārdus un atjēdzās pie šauras niedru joslas, aiz kuras slējās vizoša klints siena.

Viņa sažņaudza dūres. Kaut kur tur augšā tupēja sie­viete, kas bija izpostījusi gan tēva, gan viņas dzīvi, kas bija uzkrāvusi uz Rēnas pleciem nevēlamus spēkus un nolaupījusi viņai vienīgo draugu pasaulē.

Lēkdama no ciņa uz cini, meitene tuvojās klints pakājei, kur, staipīdama kaklu, apstājās. Viņa varētu uzrāpties augšā un ieskatīties Odžu burvei acīs, bet varbūt tā to vien gaidīja. Iespējams, tā bija izlikusi kādas lamatas un vēlējās Renu noķert, vienalga dzīvu vai mirušu.

Viņa iekliedzās, pagriezās un bēga.

Meitene uzgāja taku, kas veda uz Ezera ziemeļu krastu. Viņa nebija tālu tikusi, kad sajuta sev pievērstu skatienu un spēji pagriezās.

-    Beil? viņa čukstēja. Torak?

Klusums. Neviens viņai nesekoja. Viņa atradās vecajā vietā, kur bija nonākusi, pirms satika Toraku. Viena bez draugiem.

Beidzot vina sasniedza mazu līcīti, kas vasaras naktī mirgoja tumši zils. Vēja un lietus izbalinātas, krastā gulēja no ūdens izskalotu baltu koku kaudzes. Līci sargāja trīs stabi. Tiem bija kroplīgas māla galvas, un to baltās acis vērās pāri Ezeram. Sargu spēks radīja tikko dzirdamu, augstu skaņu, un meitene pieskārās ģints aizbildņa spal­vām. Viņa nepamanīta aizlavījās stabiem garām.

Līča austrumu malā, kuru no stabiem aizsedza priedes, viņa atrada seklumā piesietu mazu briežādas laiviņu. Var­būt tā piederēja Odžu burvei? Rēnai bija vienalga.

Viņa žigli atraisīja laivu un ielēca iekšā. Smailīte sašū­pojās, bet Rena iemērca ūdenī airi un devās projām. Viņai nebija padoma, uz kurieni braukt, vienkārši vajadzēja kaut ko darīt.

Kaut kas lika meitenei paskatīties atpakaļ.

Krastā, viņu vērodama, stāvēja Odžu burve.

Renu pārņēma bailes. It kā noķerta neredzamā tīklā, viņa apgrieza laivu, un abas pāri ņirbošajam ūdens klajam ieskatījās viena otrai sejā.

-   Ko tu gribi? meitene jautāja, nevarēdama ciest savu drebošo balsi.

-   Neko tādu, ko tu varētu man dot, Odžu burve atbil­dēja, un viņas seja mēnesgaismā izskatījās nedzīva.

-   Kāpēc tad tu šeit stāvi? Rena vaicāja. Vai tu jau neesi sagādājusi gana ļaunuma?

Burve pavēra melnās lūpas.

-   Tu man liec vilties, meitiņ. Es no tevis cerēju sagaidīt mazāk kaislības un vairāk savaldības.

-    Es viņam nodarīju pāri. Es sāpināju savu labāko draugu.

Sešru nicīgi atmeta galvu.

-   Cik žēl, ka tev ir tēva sirds! Tomēr… burve sašķo­bīja lūpas un norādīja uz nozagto laivu, tev piemīt tavas mātes drosme.

-   Manī no tevis nav nekāRena nospļāvās.

-   Ak, mēs abas zinām, ka tas nav tiesa. Tev ir dotības uz burvestībām. Tu prati palīdzēt garagājējam man pre­toties. Varbūt man ar tevi vajadzētu lepoties?

Rēnas krūtis žņaudza naids.

-    Zēns pieder man, meita. Odžu burve brīdināja.

-    Viņš ir mans atalgojums par garajām ziemām, kuras pavadīju gaidot.

-    Toraks pieder vienīgi pats sev.

-    Nestrīdies ar mani! Cīnīties pret manu spēku var izrādīties liktenīgi.

-   Varbūt arī. Taču tu neesi neuzvarama. Seiuna ir par tevi vājāka, bet reiz viņa tevi tomēr pieveica.

Rēnas vārdi sasniedza mērķi. Viņa redzēja, kā sažņau­dzas burves baltās dūres.

-    Ne jau ar maģijas palīdzību, Sešru klusi teica.

-   Viņa izrādījās prasta zagle. Seiuna tevi man nozaga.

-   Viņa mani izglāba, Rena atcirta. Es biju zīdainis, un tu mani gribēji upurēt!

-   Vai to tev stāstīja viņa? Sešru izslējās kā čūska, kas gatavojas uzbrukt. Vai es tevi nēsāju deviņus mēne­šus, lai nogalinātu? Nē, tev bija lemts diženāks liktenis. Burve savieba melnās lūpas. Tev vajadzēja kļūt par manu vislabāko veidojumu par manu tokorotu!

Rena vairs nedzirdēja ne varžu kurkstēšanu, ne Ezera šļakstus.

-   Es būtu to paveikusi, Odžu burve turpināja. Uguns opāls būtu pievilinājis visdižāko dēmonu pašu pirm­avotu -, un es to ieslodzītu savā jaundzimušajā bērnā! Savā miesā, savā meistardarbā!

Uz mirkli viņa novērsās no Rēnas un vēroja neiedomā­jamas slavas vīziju. Tad burve atguvās un apveltīja meitu ar nicinošu skatienu.

-   Taču vecā grabaža tevi "izglāba". Un te nu tu sēdi nogurusi un bezspēcīga, šaubīdamās, vai pietiks drosmes mani nogalināt.

-    Es varētu gan, Rena izgrūda caur zobiem. Es varētu tevi nošaut šajā pašā brīdī.

Sešru iesmējās.

-    Nekad nedraudi, ja nespēj savus draudus īstenot, meitiņ! Pret mani tu cīnīties nespēj. Tu nevari mani pie­veikt un nevari nogalināt! Atceries to!

Izstiepusi roku pret laivu, viņa pagrieza uz leju plaukstu. Rena sarāvās, it kā būtu saņēmusi sitienu, un gandrīz zaudēja līdzsvaru.

Kad viņa atguvās, Odžu burve bija izgaisusi.