Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Zēns novērsa skatienu no Ripa un palūkojās uz naža spalu, bet pēc tam atkal uz kraukli. Viņš pagrieza galvu un paraudzījās Beilā. Puisis mēģināja runāt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

Roņu jauneklis pamanīja viņa sejas izteiksmi un pie­gāja tuvāk.

Joprojām neko neteikdams, Toraks izvilka nazi no maksts un sāka drudžaini darboties gar cīpslām, ar kurām bija nosaitēts rokturis. Tās bija savilktas cieši pirms tētis tika nogalināts, viņš vasarā tās tika pārsaitējis un pat kraukļa knābis tām nenieka nespēja padarīt.

Neprasīdams nekādus paskaidrojumus, Beils pasniedza Torakam savu nazi.

-   Griez pušu, viņš teica.

Kad cīpsla bija pārgriezta, to nenācās grūti noraisīt. Kamēr Toraks noplēsa pēdējo slāni, viņa sirds dauzījās kā negudra.

Koki pieklusa.

Ezers aizturēja elpu.

Kad Toraks pamanīja lietu, kas tik daudz vasaru bija gulējusi paslēpta tēva naža spalā, viņam pa sāniem sāka līt sviedri. Viņš nazi sasvēra uz vienu pusi, un no roktura, kurā tētis bija izgrebis dobumu, kaut kas ieripoja Tora­kam plaukstā. Zēns lūkojās uz mazo nieciņu, kas nebija lielāks par sarkankrūtīša olu, bet kuram piemita spēks, kas spēja pakļaut Citpasaules dēmonus; virs ledus upes klintīm parādījās saule, un dziļi uguns opāla aukstajā sirdī uzliesmoja spilgta gaisma.

Beils skaļi ievilka elpu.

-   Visu šo laiku…

Toraks neatbildēja. Viņam atkal bija divpadsmit vasaru, un viņš bija nometies uz ceļiem blakus tēvam.

-   Torak, es mirstu, tētis dvesa. Ap saullēktu es būšu pagalam.

Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes. Zēns redzēja mazītiņus, tumšsarkanus asinsvadus un apbrīno­jami melnas acu zīlītes.

-   Samaini nažus, tēvs pavēlēja.

Toraks bija pārsteigts.

-    Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!

-    Tev tas noderēs vairāk.

Toraks ar nažiem negribēja mainīties. Tās tad arī būtu beigas. Taču tēvs viņā lūkojās tik cieši, ka iebilst nebija iespējams…

-   Ak, tēt! zēns nočukstēja.

Uguns opāls gulēja viņa plaukstā dedzinoši auksts. Toraks lūkojās tā ugunīgajā, pulsējošajā sirdī.

Akmeni pārklāja Beila brūnā plauksta, un burvība izgaisa.

-   Torak! Noslēp to!

Puisis mirkšķināja acis.

-   Viņa to pamanīs! Beils nošņāca. Noslēp to!

Atjēdzies no pārsteiguma, Toraks ielika uguns opālu

atpakaļ vietā un apsaitēja naža rokturi ar savu pieres apsēju. Tikai tad, kad tas bija pienācīgi noglabāts, viņi iedrošinājās uzelpot.

Beidzot Beils jautāja:

-    Kā gan mēs to iznīcināsim?

Toraks sarauca uzacis. Kā gan viņš varēja domāt par šāda skaistuma iznīcināšanu?

-   Torak! Kā gan?

Beilam, protams, bija taisnība.

-   Tas jāapglabā, Toraks teica aizlūzušā balsī. Bet tikai zemē vai akmenī. Un… viņš apklusa.

-    Ko? Beils vaicāja.

-    Tam blakus jāapglabā dzīvība. Citādi tas nenomierināsies.

Viņi baidījās ieskatīties viens otram acīs.

Toraks domāja par Renu kā viņa Tālajos Ziemeļos bija gatava ziedot dzīvību, lai tiktu iznīcināts uguns opāls. Viņš prātoja par to, vai pats spētu rīkoties tik drosmīgi.

Toraks atcerējās neskaitāmās reizes, kad Rena, lai palī­dzētu viņam, bija gatava likt dzīvību uz spēles.

Pēkšņi Reka skaļi ieķērcās, un abi kraukļi, sparīgi vēci­nādami spārnus, pacēlās gaisā.

Toraks pielēca kājās.

-   Klau! Beils nočukstēja. Tur pie ezera kāds ir!

Toraks, sasprindzinājis dzirdi, saklausīja klusus šļaks­tus. Izklausījās, ka kāds klupdams krizdams rāptos laukā no Ezera pēc tam kļuva dzirdami lempīgi soļi.

Sažņauguši rokās nažus, viņi lavījās starp kokiem.

Divdesmit soļus tālāk ēnainā alkšņu pudurī kaut kas kustējās.

Nepazīstamais grīļīgi izslējās visā augumā, un Beils sagrāba Toraka roku. Svešinieka locekļus un slapjos matus klāja ūdenszāles.

Beils ar bālām lūpām pagriezās pret Toraku

-   Kas tas ir?

Toraks ievēroja būtnes bālās rokas, kas bezspēcīgi nokarājās tai gar sāniem. Uz plaukstas locītavas viņš pamanīja pīlādžogu aproci. Puisis piecēlās.

-   Tā ir Rena, viņš teica.

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena redzēja, kā tie, saukdami viņas vārdu, skrien uz krastmalu. Meitenei saļodzījās ceļgali, un viņa sabruka. Beils satvēra Renu aiz pleciem. Toraks paņēma loku un bultu maku.

-   Tas tuvojas! viņa elsoja.

Renu sagrāba klepus lēkme, un viņa izvēma Ezera rāvaino ūdeni.

-    Kur tu biji? Beils prašņāja.

Viņa centās atbildēt, taču klepus nemitējās. Nebija laika aprakstīt briesmīgo mirkli, kad viņai parādījās tuvo­jošās nelaimes vīzija, stāstīt par neprātīgajiem centieniem brīdināt ģintis un par to, kā laiva darīja visu griezās, šūpojās un beidzot pārmeta Renu pār bortu -, lai viņas plāni neizdotos. Un tagad Beils, neko nezinādams par gaidāmo postu, bija nometies viņai blakus uz ceļiem, bet Toraks tikmēr ar zāles kumšķi slaucīja viņas loku un vai­rījās ieskatīties Rēnai acīs.

-    Tagad tu esi drošībā, Beils mierināja.

-   Neviens nevar justies drošs! Viņa satvēra jaunekļa roku. Klausieties! Tuvojas plūdi!

Abi puiši skatījās uz Renu.