Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Aki bija pārsteigts. Tad viņš uzlika kāju uz puiša plauk­stām un Toraks ar pēdējiem spēkiem palīdzēja viņam tikt kokā.

No jauna atskanēja rēkoņa, un Toraks saprata, ka tas vairs nav ledus, bet gan ūdens. Labu gabalu tālāk viņš to redzēja: tā bija milzīga ūdens siena, kas, noslaucīdama salas un ar saknēm izraudama kokus, brāzās pāri Ezeram uz viņa pusi.

Aki kliedza un liecās lejup, lai pasniegtu viņam roku, taču šoreiz tas bija Toraks, kas nespēja to satvert. Zars bija nesasniedzams.

Pēdējā mirklī, pirms visu pārklāja ūdens, zēns pama­nīja tuvojamies Vilku. Toraks klumburēja viņam pretim un apķērās barabrālim ap kaklu…

…un vilnis aiznesa viņus abus.

-r

I oraks atjēdzās guļus uz muguras, un viņa seju patagoja lietus.

Virs viņa bērza zarā karājās beigta zivs. Vētra bija bei­gusies. Plūdi viņu bija aiznesuši uz akmeņainu nogāzi, kur mētājās salauzti kociņi. No Vilka nebija ne miņas. Toraks lūdzās, kaut barabrālis būtu atradis drošu patvērumu.

Zēns pieslējās uz elkoņa. Viņš bija sadauzījies vienos zilumos, taču citādi neskarts.

Viņš bija arī ielenkts.

Aiz pīķu meža, kas bija vērsts pret viņu, Toraks redzēja Mežakuiļus, Vilkus un Kraukļus varbūt kādus astoņdes­mit spēcīgus vīrus. Dažus viņš pazina tur stāvēja Tulls, Rauts, Mehīgans -, taču viņi skatījās uz Toraku kā uz sve­šinieku. Tie bija netīri, nobijušies un gatavi nogalināt.

Blakus puiša gurnam dubļos ieurbās bulta. Toraks pie­cēlās. Viņš bija viens un neapbruņots. Plūdi bija aiznesuši pat cirvi.

TRĪSDESMIT SESTĀ NODALA

•Tad viņš vīriem aiz muguras uz nogāzes pamanīja Vilku, kas gatavojās doties Torakam palīgā.

"Paliec, kur esi!" zēns ierējās. "Viņu ir par daudz!"

Vilks nekustējās.

Atskanēja satraukta murmināšana. Viņiem nepatika tas, ka Toraks runā vilku valodā.

Torakam pa deniņiem trāpīja akmens. Puisis noturējās kājās. Ja viņš tagad nokristu, tās būtu beigas.

-    Nekādu akmeņu! atskanēja pazīstama balss, un pīķi pašķīrās, lai palaistu cauri Finkedīnu.

Smagi balstīdamies uz nūjas, viņš piegāja pie Toraka, tad, aizsegdams puisi ar savu ķermeni, pagriezās pret pūli.

-   Ej malā, Finkedīn! iesaucās Mežakuiļu ģints vado­nis. Es atradu izraidīto! Man pienākas gods viņu noga­lināt!

Vīrs pagriezās pret dēlu, un Aki nodrebēja, taču nenobijās paust savu viedokli:

-   Viņš varēja glābties pats, taču tā vietā Toraks palī­dzēja man! Tēvs, tu nedrīksti viņu nogalināt, tas nebūs pareizi!

-    Nebūs pareizi? Mežakuiļu vadonis ar dūri iebelza Aki tā, ka tas tika aizsviests labu gabalu tālāk. Viņš ir izraidītais! Tāds ir likums!

-   Kā tu drīksti tā runāt? lauzdamies caur pūli, klie­dza Beils. Toraks izglāba jūs visus!

-   Viņš brīdināja jūs par plūdiem, Rena elsoja viņam aiz muguras. Meitene bija noskrandusi un nikna. Ja nebūtu Toraka, jūs būtu noslīkuši visi līdz pēdējam vīram!

-   Neklausieties šajā skuķī! iekliedzās kāds vīrs vie­nīgais Ūdru ģints pārstāvis, kuru Toraks spēja pamanīt pūlī. Tā ir vienīgi viņa vaina! Izraidītais sadusmoja Ezeru, viņš izraisīja plūdus!

-    Nē, Jolun, Finkedīns iebilda. Tas nebija Toraks. Tā bija Odžu burve.

-    Odžu burve, Mežakuiļu vadonis smīkņāja. Tā tu gan saki, bet kur viņa ir? Šeit mēs redzam dvēseļēdāju!

Viņš piebikstīja Torakam ar pīķi.

-    Viņš nav dvēseļēdājs, Finkedīns teica. Viņš ir izgriezis zīmi, jūs visi varat apskatīt rētu.

Taču Mežakuiļu vadoņa pusē bija pūļa atbalsts, un tas piešķīra viņam drosmi.

-     Viņš ir izraidītais! Likums paredz, ka izraidītajam jāmirst!

-   Tādā gadījumā šis likums ir jāmaina! Kraukļu vado­nis atcirta.

-    Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu tā vēlies?

-   Tāpēc, ka tā būs pareizi.

-   Viņš ir dvēseļēdājs un izraidītais…

-   Viņš ir mans audžudēls! Finkedīns ieaurojās.

No kokiem gaisā pacēlās kraukļi. Cilvēki kāpās atpa­kaļ.

Mežakuiļu ģints vadonis nervozi aplaizīja lūpas.

-    Kopš kuriem laikiem?

-   Kopš šā brīža, Kraukļu vadonis apliecināja.

-    Finkedīn! iesaucās Rena. Ker!

Meitene pasvieda tēvocim Toraka nazi, un viņš to noķēra un pārvilka ar asmeni pāri apakšdelmam, uz kura parādījās asins lāses. Satvēris Toraka plaukstas locītavu, viņš to pašu izdarīja zēnam, un, kamēr Finkedīns runāja rituāla vārdus, abi stāvēja, sadevušies rokās. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret pūli un viņa zilās acis lies­moja.

• Ja viņš joprojām ir izraidītais, tad tāds būšu arī es! Nogaliniet viņu un jums nāksies nogalināt arī mani!

Mežakuiļu vadonis satvēra pīķi, taču palika uz vietas.

Neviens nekustējās.

Taču Toraks nojauta, ka pat Kraukļu vadonis vairs ilgi nespēs viņus novaldīt. Vīru drūmajās sejās bija redzama nežēlīga apņēmība; tie nikni žņaudzīja rokās cirvjus un pīķus. Viņi tikko bija pārdzīvojuši postošu nelaimi un vēlējās kādu tajā vainot. Ja Finkedīns vai Beils, vai Rena stātos tiem ceļā, viņi aizietu bojā.

Paņēmis no Kraukļu vadoņa savu nazi, Toraks klusi sacīja:

-   Es negribu aptraipīt rokas ar tavām asinīm.

Mežakuiļu vadonis puisi kaitināja:

-    Slēpies aiz audžutēva muguras?

-   Finkedīn, Toraks steidzināja, man pašam jāstājas viņiem pretim.

Kraukļu vadonis negribīgi pakāpās sānis.