Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-    Kur tagad ir tava drosme, izraidītais? Mežakuiļu vadonis ņirgājās.

-   Tā ir savā vietā, Toraks atbildēja.

Beidzot atrasties aci pret aci ar vajātājiem bija dīvains atvieglojums.

-    Vairs nekādas slēpšanās, man tas apriebies! viņš iesaucās un, plaši izpletis rokas, nogāja garām pīķiem. Es esmu šeit! Ja gribat, varat mani nogalināt! Kuram kāda daļa gar to, ka neesmu īstais mērķis? Kam daļas, ka dvēseļēdāji to vien vēlas? Gan Ozolu burvis, gan Ūpju burve, gan arī Odžu burve joprojām ir kaut kur tuvumā! Nogaliniet mani, un jūs neko neatrisināsiet!

-   Tas ir triks. Mežakuiļu vadonis nospļāvās. Neklau­sieties. Viņš ir dvēseļēdājs!

-   Es biju dvēseļēdājs, Toraks skaļi teica. Viņi mani par tādu padarīja pret paša gribu. Puisis ar dūri uzsita pa rētu. Es izgriezu viņu zīmi ar šo!

Vicinādams nazi, viņš uzmeta skatienu Rēnai, un mei­tenes lūpas pavērās, jo viņa saprata, ko Toraks gatavojas darīt.

-    Tēvs iedeva man šo nazi, kad gulēja uz miršanu, zēns turpināja, un, lūk, kā esmu iecerējis to izmantot: pierādīt jums reizi par visām reizēm, ka neesmu dvēseļ­ēdājs!

Kamēr Toraks raisīja vaļā pieres apsēju, kuru bija aptinis ap naža spalu, viņam ausīs zvanīja. Ļaudams briežādai nokrist zemē un sašķiebis naža rokturi uz vienu pusi, viņš ļāva saujā ieripot baismīgajai nastai. Uzliesmoja uguns opāla aukstā, sarkanā gaisma.

Mežakuiļu vadonis noelsās.

Finkedīns ciešāk satvēra nūju.

Ikvienu seju pārvērta pārsteigums un godbijīgas bai­les.

-   Uguns opāls. Toraks pacēla akmeni tā, lai visi to redzētu. Dvēseļēdāju spēka sirds. Pēdējā lauska no tā, kuru mans tēvs sadauzīja gabalos. Mans tēvs, viņš cieši paskatījās Mehīganā, kas izaicināja dvēseļēdājus un sa­trieca viņu spēku! Un tagad uguns opāls ir mans\parKāds ierunājās klusā balsī:

-   Atdod to man!

Toraks pagriezās.

Divdesmit soļus aiz pīķu ielenkuma kalna galā stāvēja Odžu burve. Seja un locekļi tai bija klāti ar Ūdru svēto mālu, un viņa rimti lūkojās lejup necilvēcīga un neuz­varama.

Pūlim pārskrēja trīsas.

-   Dvēseļēdāja… Odžu burve…

-   Nenāciet klāt! Sešru brīdināja, pavērsusi pret pūli rādītājpirkstu. To, kas centīsies mani apdraudēt, gaida nāve.

Dvēseļēdāju spēks un bailes, kuras iedvesa Odžu burve, bija tādas, ka neviens pat nepakustējās.

-   Atdod to man! viņa sacīja Torakam, un šie vārdi bija kā glāsti, kas domāti viņam vienīgajam.

Zēns centās novērst skatienu no nevainojamās, zaļās sejas.

Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kādu kustību. Gabaliņu aiz Odžu burves muguras, viņu vērodams, stāvēja Vilks. Toraks klusītēm gainīja viņu prom. Odžu burve bija stip­rāka par Vilku.

-   Atdod to man! Sešru atkārtoja.

Nespēdams pretoties, puisis skatījās viņai acīs. Viņš aizmirsa par pīķiem, aizmirsa par Beilu, Renu, Finkedīnu un Vilku. Uz šīs izpostītās nogāzes atradās vienīgi Odžu burve un uguns opāls, kas karsts un smags dedzināja viņa plaukstu.

-   Labi, viņš beidzot sacīja. Es tev to atdošu.

Visi noelsās.

Toraks pieliecās un nolika uguns opālu uz akmens bluķa starp sevi un Odžu burvi.

-   Ņem, viņš teica. Tas ir tavs.

Sešru melnās lūpas pavērās uzvarošā smaidā.

Joprojām noliecies, Toraks satvēra granīta gabalu. Viņš ar to plaši atvēzējās, un Odžu burves acis iepletās šaus­mās. Tā izvilka nazi un metās Torakam virsū, bet viņš iekliedzās:

-    Nem to! Paņem uguns opālu!

Viņš redzēja, kā Rena uz loka stiegras uzliek bultu un notēmē uz māti; Beils izrāva ieroci viņai no rokām un nomērķēja pats. Kamēr Toraks ar granītu sadauzīja uguns opālu drumslās, viņš redzēja, kā Sešru ar bultu krūtīs, mežonīgi iekliegdamās, nogāžas zemē.

No viena kalna līdz otram iestājās klusums.

Toraks paskatījās uz Beilu, un granīta gabals izkrita viņam no rokas. Roņu puisis stāvēja un elsoja ar Rēnas loku rokā.

Uguns opāla drumslas, joprojām dzīvas, mirguļoja dub­ļos.

Locīdamās kā uz pusēm pārcirsta čūska, Odžu burve pēc tām pasniedzās.

Rena izlauzās caur pūli. Sagrābusi uguns opāla lauskas kopā ar dubļiem saujā, viņa ielika tās Sešru plaukstā un cieši saspieda viņas pirkstus dūrē, kuru steigšus apsaitēja ar Toraka nomesto pieres apsēju.

-    Lūk, meitene dvesa. Tu dabūji to, ko vēlējies! Uguns opāls nomirs kopā ar tevi!

Sešru lūkojās uz sārto gaismu, kas blāzmoja viņai starp pirkstiem un atņirdza zobus.

-    Tās… vēl nav beigas, viņa nošņāca.

No mutes viņai plūda asinis. Acis kļuva blāvas. Kad burves dvēseles atstāja ķermeni, sarkanā gaisma viņas plaukstā uzplaiksnīja un nodzisa.

Finkedīns ar drūmu seju pacēla savu spieķi.

-     Dvēseļēdāja ir mirusi, viņš paziņoja. Mēs visi esam liecinieki: izraidītais tiek attaisnots!

Pēc neilgas vilcināšanās Mehīgans par piekrišanu pa­klanījās.

Viņa piemēram sekoja Mežakuiļu vadonis.

Pēc tam visu Ūdru vārdā Joluns.

Pēc tam visi pārējie.

Rena bija nometusies uz ceļgaliem blakus Odžu burvei un nolūkojās, kā lietus dubļainās tērcēs aizskalo viņas asinis.

"Viņa tup bīstami tuvu līķim," Toraks nodomāja. "Odžu burves dvēseles nevar būt tālu."