Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Finkedīns jautāja, kurš vēl par to zina, un Rena at­bildēja, ka vienīgi Beils. Finkedīns sacīja, ka, pēc viņa domām, daži no vecākajiem Kraukļiem Odžu burvi, par spīti zaļajam mālam, ir pazinuši un, kad tracis noklusīs, Rēnai vajadzētu viņiem visu izstāstīt, un meitene viņam piekrita.

Kraukļu vadonis vaicāja:

-   Vai tev viņas žēl?

-   Nē… Es nezinu. Rena sarauca uzacis. Es tik ilgi viņu neieredzēju, un tagad viņa ir pagalam. Dīvaini, bet es jūtos vēl sliktāk.

Finkedīns pamāja ar galvu.

Viņš izskatījās noguris. Rena redzēja sirmos pavedie­nus, kas caurauda tēvoča tumši rudo bārdu, un grumbas ap acīm. Pēkšņās bailēs meitene saprata, ka viņš noveco. Gadījās, ka nomira vēl jaunāki cilvēki. Taču viņš bija Fin­kedīns, viņš nedrīkstēja mirt.

-    Kāpēc viss nevar palikt pa vecam? Rena gaudās.

Finkedīns ar skatienu pavadīja ūdensmērītāju, kas, tik tikko pieskardamies virsmai, aizslīdēja pa ūdeni.

-   Tāpēc, ka tā iekārtots. Viss nepārtraukti mainās. Lie­lākoties tu to pat nemani. Viņš pagriezās pret meiteni. Tev jāatceras, Rena, ka ne visas pārmaiņas ir sliktas.

Viņa ievilka elpu un iešņukstējās.

-   Toraks bija izraidītais, Finkedīns turpināja. Tagad viņš vairs tāds nav. Tās ir labas pārmaiņas. Taču paies laiks, līdz puisis pie tā pieradīs. Kraukļu vadonis atbal­stījās pret nūju un piecēlās. Tagad iesim atpakaļ. Tu esi pārguruši.

-    Nē, neesmu, Rena meloja.

Finkedīns nosprauslājās.

-    Kad tu pēdējo reizi esi kārtīgi paēdusi?

Tonakt ļaudis sarīkoja dzīres par godu tam, ka bija izdzīvojuši plūdos.

Neizskaidrojamā kārtā Ezerā bija atgriezušās zivis, un, kaut gan Ūdri, baidīdamies aizbaidīt laimi, neuzdrošinājās par to skaļi runāt, kad tie šaudījās apkārt, vadīdami saga­tavošanās darbus, viņu kustībās bija manāms vieglums.

Torakam un Beilam, tāpat kā visiem citiem, vajadzēja palīdzēt, taču Rēnai, kas skaitījās aptraipījusies, tas nebija ļauts. Cenzdamās neizskatīties lieka, viņa klīda pa nometni un beidzot nolēma sameklēt Vilku. Tas neizde­vās, taču viņa dzirdēja gaudošanu. Tā izklausījās bēdīga. Rena prātoja, ka Vilks ilgojas pēc sava bara, un, lai viņu iepriecinātu, nolēma pietaupīt cienastu. • Pirms sākās dzīres, viss labākais tika salikts niedru laivā un kā ziedojums nogādāts Ezeram; pēc tam visi apsēdās ieturēties. Nakts bija vēsa un mierīga, un cilvēki pulcējās ap lielu ugunskuru: Ūdri, Mežakuiļi, Vilki un Kraukļi. Visi, izņemot Renu, kurai nometnes malā tika sakurts pašai savs mazs ugunskurs.

Ēdiens bija labāks, nekā meitene bija cerējusi, un Finkedīnam izrādījās taisnība viņa bija izbadējusies. Bija pieejama sautēta aļņa gaļa un uz alkšņa malkas kūpināti plauži, grauzdētas foreļu žaunas un ar saldu, lipīgu niedru sīrupu pārlieti niedru putekšņu plāceņi, kā arī visbiezākā un smaržīgākā stagaru eļļa, kuru Ūdri bija paņēmuši līdzi no savas nometnes. No šā cienasta Rena atturējās, bet Toraks, kas to vēl nekad nebija baudījis, pēc pirmā kumosa darīja visu, lai nesaviebtos.

Viņš sēdēja goda vietā kopā ar ģinšu vadoņiem un, at­razdamies uzmanības centrā, izskatījās apmulsis. Rena skatījās, kā puisis nedroši tausta izraidītā tetovējumu uz pieres, taču Renu viņš neredzēja vai arī vairījās uz viņu paskatīties. Meitene nolēma to neņemt vērā.

Netālu no Toraka sēdēja Beils. Viņš notvēra Rēnas ska­tienu un gribēja pasmaidīt, taču savaldījās. Vadoņi jau­nekļa rīcību vēl nebija apsprieduši, tāpēc, visticamāk, Beils nezināja, kā Rena jūtas. Viņa tam uzsmaidīja, un izskatījās, ka puisi pārņem atvieglojums.

Kad visi bija paēduši, Ūdri savāca asakas, kas bija pārāk mazas, lai tiktu izmantotas saimniecībā, un aiznesa tās uz Ezeru, kur tām vajadzēja pārdzimt par jaunām zivīm. Pēc tam kājās piecēlās abi Ūdru burvji un sāka dziedāt.

Viņu dziesma lija uzmanīgo klausītāju pūlī kā tīra ūdens tērce. Rena iztēlojās pirmsākumu tumsību, kad visa pasaule sastāvēja no ūdens. Tad līdz dibenam ienira nirējputns un knābī uznesa virspusē dubļu piku tā radās zeme.

Pēc tam viņi uzsāka jaunu dziesmu. Šoreiz Rena iztēlē redzēja čūsku, kas bija nozagusi svēto mālu un padarījusi slimu Ezeru. Tas meklēja palīdzību pie Pasaules Gara, kas atbrīvoja ledājos ieslēgtos ūdeņus un aizskaloja projām ļaunumu. No zemes virsas varēja tikt aizmēzti arī Meža cilvēki, ja vien tos nebūtu brīdinājis kāds klejotājs, kas nepiederēja ne pie vienas ģints. Jauneklis no Roņu ģints nogalināja odzi, un atgriezās miers.

Kad dziesma bija galā, ikviens palocījās Toraka priekšā, un puisis nosarka. Mežakuiļu vadoņa paklanīšanās bija negribīga, taču Aki to darīja no visas sirds. Sacelšanās pret tēvu viņam bija piešķīrusi ticību sev, un viņš izskatī­jās apmierināts. Mehīgans un Vilku ģints ļaudis palocījās viszemāk.

Tuvojās rītausma. Rena lēsa, ka svētkiem drīz vaja­dzētu beigties. Ēdamais bija devis viņai drosmi. Viņa vien­kārši pieies Torakam klāt un pateiks, kas sakāms.

Taču Ūdru vadonis sāka apdāvināt klātesošos, un viņai atkal nācās gaidīt.

Beils dabūja amuletu, kas bija pagatavots no nirējputna naga, lai viņš, tāpat kā šis visprasmīgākais ūdensdzīv­nieks, spētu allaž noturēties virspusē.