Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Puisis žigli pakampa Rēnas zāļu ragu un iebēra plauk­stā mazliet sarkano zemes asiņu, tad, pārliecinājies par to, ka meitene joprojām valkā pirkstu sargus, iemērca viņas rādītājpirkstu okerā un palīdzēja uz mātes pieres, krūtīm un papēžiem uzzīmēt nāves zīmes. Pēc tam viņš Renu maigi aizvilka tālāk no mirušās.

Pūlis pašķīrās, lai kādu palaistu cauri.

Vilks ar saboztu skaustu un atņirgtiem zobiem tuvo­jās Odžu burves līķim un padzina kaut ko citiem nere­dzamu.

Lietus turpināja līt, un Toraks nolūkojās, kā viņa bara­brālis palecas, gaisā noklabina zobus un, aiztrenkdams Odžu burves dvēseles tālāk no dzīvajiem, ieskrien Mežā.

Bars dodas projām bez viņa, un Vilks zina, ka tā tam ir jābūt, tomēr viņam ir skumji.

Pieaugušie vilki rātni tek vadoņa pēdās, bet mazuļi cits citu grūsta un cenšas paskrāpēt interesantu sūnu laukumiņus.

Racējs un Kampējs ievēro, ka Vilks neseko, un griežas atpakaļ, lai viņu paskubinātu. "Nāc! Neatpaliec!" Vilks bēdīgi luncina asti.

Vadoņa draudzene savāc mazuļus, un tie, izbrīnīti ska­tīdamies atpakaļ, aiztek viņai līdzi.

Pēdējā aiziet Tumšais Kažoks. Tā pamet domīgu ska­tienu pār plecu un prom ir.

Vilks sarāvās un pamodās. Gulēdams dubļos, viņš juta bēdu slogu. Bars bija aizgājis.

Bija dzirdams, kā aiz kokiem sāk rosīties bezastaini. Vilks mēroja ceļu gar nogāzi, lai saostu smaržas.

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODALA

• Kopš aurodams atnāca lielais ūdens, viss bija mainī­jies. Pērkongrāvējs bija nomierinājies, un lielais ūdens atkal atradās savā vietā, turklāt tas bija paaudzies, bet, visdīvainākais, koku zaros karājās zivis. Slēpņļauži uzve­dās rāmi, jo bija atguvuši savu salu, un bezastaini vairs nemedīja Slaiko Bezastaini, bet gan aicināja viņu atpakaļ. Vilks nesaprata kāpēc.

Slaikais Bezastainis arī bija pārvērties. Pēdējo gaismu un tumsu laikā viņa smarža bija mainījusies un rupjāki kļuvuši kaucieni. Tam nu gan Vilks zināja iemeslu. Pre­tēji vilku kucēniem bezastainu mazuļi aug ārkārtīgi ilgi, taču galu galā arī tie izaug lieli. Slaikais Bezastainis bija gandrīz pieaudzis.

Tieši tobrīd viņš kopā ar citiem bezastainiem gulēja savā bezgala ilgajā miegā. Vilks vēlējās, kaut barabrālis pamostos un liktu manīt, ka Vilks viņam ir vajadzīgs.

Taču viņš nemodās.

Laiks doties atpakaļ, Finkedīns teica, un Rena, kas bija apmetusies uz akmens pie dziedinošā avota, pamāja ar galvu, taču palika sēžam.

Netālu bariņš Ūdru, mazgādami seju, atdeva Ezeram svēto mālu. Beils, iegrimis domās, stāvēja uz klints malas, bet Toraks papardēs meklēja savu apzīmēto oli.

Rena labprāt būtu palīdzējusi, taču nespēja saņemt drosmi. Kopš nāca gaismā patiesība par viņas māti, Toraks ar meiteni tā arī nebija runājis. Rena nebija pārliecināta, vai abi joprojām ir draugi vai arī viss ir mainījies.

Ūdri savās niedru laivās bija ieradušies rītausmā. Izrā­dījās, ka brīdināt viņus par plūdiem nav bijis nepiecie­šams, jo viņu burvis pats tika izlasījis zīmes un aizvedis

ļaudis drošā vietā. Un Joluns tika sūtīts uz Meža ģinšu nometni brīdināt pārējos.

Ūdri nebija pārsteigti arī tad, kad Finkedīns tiem pa­stāstīja par Odžu burvi. Viņi šo ziņu uztvēra tikpat bez­kaislīgi kā plūdus, kas bija nopostījuši viņu mitekļus, un mierīgi sagatavojās bēru rituāliem.

Nogādājuši līķi tālīnā līcī Ezera ziemeļu piekrastē, viņi to nomazgāja, uzlika uz atvadu paaugstinājuma un pār­klāja ar kadiķu zariem, lai tas neaizbēgtu. Pēc tam visi devās uz avotu, lai attīrītos. Viņi smalkjūtīgi uzstāja, ka Rēnai jāturas drusku nomaļus, jo meitene bija uz nedzīvā ķermeņa zīmējusi nāves zīmes un tādēļ turpmākās trīs dienas skaitījās aptraipījusies. Viņa neiebilda. Tas drīzāk bija atvieglojums. Vismaz Rena par to sevi centās pārlie­cināt.

-    Nekādu pēdu, likdams viņai salēkties, sacīja Toraks.

Puisis stāvēja uz akmens bluķa Rēnai aiz muguras. Viņa seja nebija redzama žilbinošās saules dēļ.

-    Tev neizdevās atrast oli? Rena jautāja.

Toraks papurināja galvu.

-    Ko lai es par to domāju?

Rena ievēroja, ka viņš sacīja "es", nevis "mēs", un prā­toja, ko tas varētu nozīmēt. Taču skaļi viņa pateica:

-   Mēs to pajautāsim Seiunai. Viņa zinās atbildi.

Kraukļu burve bija palikusi jaunajā nometnē Cūkmu-

guras kalnā, un, kaut gan Rena to negribēja atzīt, apziņa, ka viņa ir tuvumā, radīja drošības izjūtu. Ja nāktos izman­tot burvestības, Seiuna to nokārtotu.

Toraks lūkojās pāri Ezeram.

-   Es atradu vienīgi viņas čūsku grozu. Tas bija tukšs, viņš mirkli paklusēja, bet tad turpināja: Šīs čūskas man nešķita ļaunas. Varbūt tām iepatiksies brīvība.

Rena noplūca papardi un sāka to plucināt.

"Kādēļ es to nespēju pateikt?" viņa prātoja. "Torak, piedod, ka es tev nepastāstīju. Tas taču neko nemaina, vai ne? Tā taču ir?"

Taču Toraks nomurmināja kaut ko par palīdzēšanu Beilam labot laivu un prom bija, un Rena īsto mirkli atkal bija nokavējusi.

Viņai blakus apsēdās Finkedīns.

Rena sacīja:

-   Viņš zina par Sešru. Es gribēju teikt par mani.

-   Jā, Toraks man stāstīja.

-   Tiešām? Ko viņš teica?

>

-    Tikai to, ka viņš zina.

Rena saplēsa papardi driskās un aizmeta.