Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Drīz vien viņa skatienu pamanīja kraukļu vadonis.

Ak, viņš bija saprātīgs! Viņš kā īsts vilks uzmeta Vil­kam skatienu, bet tūlīt novērsās, lai citi nepamanītu. Pēc brīža bara vadonis klusītēm, lai neradītu aizdomas, pameta midzeni.

Kad Vilks saprata, ka tas seko, viņš devās atpakaļ pie Slaikā Bezastaina.

Kad Toraks pamanīja cauri ugunspuķēm soļojam Fin­kedīnu, viņam ne prātā nenāca slēpties. Zēns piecēlās kājās un stāvēja izslējies visā augumā. Kraukļu vadonis pamanīja Toraku, un viņa seja atdzīvojās. Torakam sāka kūleņot sirds. Viņš pēc Finkedīna ilgojās vairāk, nekā bija domājis.

-    Torak! Finkedīns satvēra puiša plecu. Viņš palūko­jās Torakam aiz muguras. Nāc! Mēs atrodamies pārāk tuvu nometnei, un, tevi meklēdams, apkārt ložņā Aki.

Viņi iegāja ar vēja nolauztiem zariem piesvaidītā biežņā, bet Vilks tecēja viņiem pakaļ. Kraukļu vadoņa modrās acis pakavējās pie Toraka sejas un pamanīja arī rētu uz puiša krūtīm.

-   Kur ir Rena? viņš vēlējās zināt.

-    Drošībā ziemeļu piekrastē kopā ar Beilu. Finkedīn, tev mani jāuzklausa!

Toraks īsos vārdos izstāstīja Kraukļu vadonim par gai­dāmajiem plūdiem. Finkedīns, neuzdodams jautājumus un viņu nepārtraukdams, klausījās.

-   Tev jāaizved ģintis uz augstāku vietu, Toraks sacīja. Tūlīt pat! Plūdi var sākties jebkurā mirklī!

Kraukļu vadoņa seja bija neizdibināma kā vienmēr, taču pēc mirdzošajām acīm Toraks noprata, ka viņa domas auļo.

-   Visi sēž nometnē, viņš teica, un strīdas par to, kā labāk noķert tevi. Tas atvieglos uzdevumu šos izkustināt no vietas.

-   Manā rīcībā ir smailīte, Toraks sacīja. Es atradīšu Ūdru apmetni un viņus brīdināšu.

•Nē. Viņi tevi nošaus, pirms būsi paspējis kaut ko pateikt.

-   Bet kādam taču tas jādara!

-    Es par to parūpēšos.

-    Un kas būs ar ģintīm?

-   Es aizvedīšu tās uz Cūkmuguras kalnu. Viņš pameta ar galvu uz augstieni, kas slējās aiz muguras. Un arī tu rāpies augšā, cik ātri vien spēj. Centies sasniegt dienvidu nogāzi, tur būs mazāk cilvēku.

Toraks pamāja ar galvu. Taču, kad viņš jau gāja pro­jām, Finkedīns puisi pieturēja aiz rokas.

-    Kur ir Odžu burve? viņš jautāja.

-    īsti nezinu. Man šķiet, uz ziemeļu klints.

Finkedīns izskatījās drūms.

-   Šī ar tevi vēl nav nokārtojusi rēķinus. Es viņu pazīstu, Torak. Nekad nenovērtē viņu par zemu. Neaizmirsti, ka viņa var būt tuvāk, nekā tu domā!

Toraks nebija pastāstījis par uguns opālu; tā vietā, kad Kraukļu vadonis pagriezās, lai aizietu, viņš sacīja:

-    Finkedīn! Tu esi šeit briesmās manis dēļ. Piedod!

Pār vīrieša seju pārlaidās ēna.

Es tevi padzinu. Tev nevajadzētu atvainoties. Viņš aizskāra Toraka roku. Uzrāpies tik augstu, cik vari. Ej!

Vilks skrēja pa priekšu, bet Torakam, cīnoties augšup kalnā, ausīs gaudoja vējš. Mežā valdīja tumsa kā naktī, un koki stenēja un vaidēja.

Puisis bija ticis līdz pusceļam, kad viņam nācās apstā­ties. Smagi elsodams un dziļi saliecies, viņš atspiedās pret priedi un lika Vilkam ceļu turpināt vienam.

Vilks vilcinājās.

Uzliesmoja zibens. Tieši virs galvas nogranda pērkons. Uz lapām plīkšķēja lietus lāses, un drīz vien sāka gāzt kā ar spaiņiem.

Toraks redzēja, ka Rips un Reka ir patvērušies ozolā. Jā. Jārāpjas kokā. Nekam citam vairs nebija laika. Varbūt Mežs viņu paglābs.

"Ej!" viņš vēlreiz uzsauca Vilkam, un tas, sapratis, ko Toraks gatavojas darīt, pagriezās un aizsteidzās uz dro­šāku vietu.

Tālumā caur pērkona dārdiem bija dzirdama zema rūkoņa duna, kādu Toraks bija dzirdējis Tālajos Zieme­ļos. Tā radās no lūstoša ledus.

Toraks steberēja uz ozola pusi viņš paklupa un ar seju iegāzās dubļos. Zibens apgaismoja pēdas nospiedumu blakus viņa rokai. Aiz muguras nolūza zars. Puisis pavēlās sānis, un saknē, uz kuras bija atradusies Toraka galva, ietriecās Aki cirvis.

-     Beidzot noķēru! jauneklis no Mežakuiļu ģints auroja.

Ar veselo roku viņš satvēra cirvi, kas bija iestrēdzis saknē.

-   Aki, vai tu esi traks? Toraks sauca vējā. Tuvojas plūdi! Mums jātiek augšā kokos!

-    Es apsolīju tevi notvert un savu solījumu esmu turē­jis! Aki kliedza.

Visapkārt zibsnīja zibens un dārdēja pērkons. Pāri Eze­ram rēkdama tuvojās ledus upe.

Piesvempies kājās, Toraks saprata tikai to, ka Aki nevada naids, bet gan bailes izrādīties par neveiksminieku tēva priekšā, un tāpēc censties viņam kaut ko ieskaid­rot bija bezjēdzīgi. Atstājis pretinieku ņemamies ar cirvi, Toraks aizskrēja līdz tuvākajam ozolam un pievilkās pie zemākā zara. Izmisums puisim piešķīra spēku, un drīz vien viņš atradās jau desmit soļus virs zemes.

-   Aki! Toraks sauca. Liec mieru cirvim un rāpies augšā!

Ledus upe nodunēja vēlreiz un pēkšņi Aki palaida vaļā cirvja kātu un metās pie ozola. Taču viņš bija sma­gāks par Toraku un nespēja aizsniegt tuvāko zaru.

-    Ņem manu roku! Toraks noliecās, cik zemu vien spēja.

Taču ar to bija par maz. Un Aki nespēja aptvert koka stumbru.

Toraks caur lietusgāzi saskatīja, ka Mežakuiļu jau­nekļa labā roka ir piesaitēta viņam uz krūtīm: tā bija roka, kuru Toraks bija viņam salauzis, kad abi cīnījās pie krā­cēm.

Viņš nosprauslājās, nolēca no koka un salika rokas kā kāpsli.

-   Ātri! Rāpies!