Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-    Ledus upe, viņa dvesa. Visu pavasari tā krāja izkusušā ledus ūdeni! Tāpēc ledus siena bija tik zila, tāpēc Ezers sāka izžūt! Rena no jauna sāka klepot. Tāpēc es nepārstāju redzēt dvīņus. Divi ezeri, vai saprotat? Šis un vēl viens aiz ledus sienas. Sešru nozaga svēto mālu un padarīja Ezeru slimu. Tuvojas vētra, un Pasaules Gars gatavojas sadragāt ledu! Plūdi iznīcinās mūs visus!

Rena pagriezās pret Toraku.

-   Lai ko tu par mani domātu, tev man jātic! Tev jābrī­dina Ūdri! Aizved tos uz kalniem, vai arī viņiem nav izre­džu palikt dzīviem!

Joprojām neskatīdamies viņai acīs, puisis nolika zemē loku.

-   Šeit nav tikai Ūdri.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-    Rietumkrastā deg ugunskuri, Beils paskaidroja. Droši vien Mežakuiļu ģints dzenas pakaļ Torakam. Var­būt arī citas.

Meitene iekoda pirkstu kauliņos.

-   Kraukļi. Finkedīns būs devies meklēt mani. Viņi visi noslīks!

Toraks vērsās pie Beila:

-    Mēs ņemsim smailīti. Tā mēs pie viņiem nokļūsim visdrīzāk.

Jauneklis pamāja ar galvu.

-    Taču, lai ātrāk tiktu uz priekšu, mēs nebrauksim visi; turklāt Rēnai tas nav pa spēkam.

-    Ir gan! meitene iesaucās.

-   Nav vis, Beils teica. Tad viņš sacīja Torakam: Šī nogāze nav pārāk krauja, es viņu uzvēdīšu augšā, kur mēs būsim drošībā. Bet tu ņem laivu. Brīdini ģintis.

-   Lai es sēstos tavā laivā? Tu nekad neesi ļāvis nevie­nam…

-   Torak, Beils viņu pārtrauca. Šī tev ir iespēja pie­rādīt, ka tu neesi dvēseļēdājs!

-   Ja vien tie vispirms nepagūs viņu nošaut, Rena piebilda.

Toraks vinu nenēma vērā.

Pēc neilga brīža Beila laiva šūpojās ūdenī un Toraks bija gatavs braukt, taču pēkšņi viņš izlēca no smailītes un aizskrēja atpakaļ pie Rēnas. Zēns noraisīja nazi kopā ar maksti un iespieda to meitenei rokās.

-   Paglabā to, viņš nomurmināja.

-   Bet tas ir tavs, tev tas noderēs!

-   Nav laika skaidrot, Beils tev izstāstīs. Pametis ska­tienu pār plecu, Toraks piebilda: Sešru grib iegūt savā varā gan mani, gan uguns opālu, taču abus viņa nedrīkst dabūt!

&

Kamēr Toraks smailītē traucās pāri ūdeņiem, Pasaules Gars dienas gaismu pārvērta par krēslu. Ierūcās pērkons. Gaiss brīdinoši sprakšķēja. Jebkurā mirklī varēja sākties plūdi.

Toraks iztēlojās, kā Meža un Ezera iemītnieki cenšas paglābties. Aļņi, brieži un zirgi meklē patvērumu kalnu korēs; bebri un ūdri, cik spēka, drāžas augšup pa nogā­zēm; vāveres un caunas glābjas stiprākajos ozolos. Pat zivis slēpjas Ezera dibenā.

Bet vilki? Droši vien tie bija nelaimi jau nojautuši un tāpēc pametuši salu. Toraks cerēja, ka tie būs mazuļus uzveduši pietiekami augstu un kopā ar viņiem ir Vilks.

Austrumu pusē mutuļoja negaisa mākoņu vāli. Drīz vien zibens satrieks ledus sienu un izlaidīs brīvībā trako­jošu ūdens gūzmu. Toraks ar gara acīm redzēja, kā plūdi aprij Ezeru: noposta salas, aizskalo Ūdru apmetni un visu citu savā ceļā.

Vējš pieņēmās spēkā, bet viņš turpināja airēt. Kad pui­sis sasniedza rietumu piekrasti un piestāja krastā tikai nedaudz uz dienvidiem no Cirvjupes iztekas, viņa spēki gandrīz bija galā. No laivām un cilvēkiem nebija ne vēsts. Vējā gandrīz līdz zemei locījās vienīgi niedres.

Atstājis smailīti krastā, Toraks paugura pakājē ieslīdēja biežņā. Koki vaidēja un gainīja viņu atpakaļ. Puisis zināja vienīgi to, ka nogāze var būt kā nosēta ar medniekiem, kas viņu neizlaiž no acīm, bet viņam bija vienīgi cirvis. Pret bultām un pīķiem no tā bija maz jēgas.

Zēns bija nomocījies, un drīz vien viņam nācās apstā­ties, lai atvilktu elpu. Viņš prātoja, uz kuru pusi doties, kad kaut kas izlēca no kadiķu krūmiem un notrieca To­raku no kājām.

Beidzot Vilks bija Slaiko Bezastaini atradis!

Acumirklī skumjas par to, ka Slaikais Bezastainais pametis baru, bija padzītas, un viņš pārklāja barabrāļa seju ar slapjām bučām.

"Es nespēju tevi pamest!" Vilks darīja zināmu Slaika­jam Bezastainim. "Esmu atgriezies un nekad tevi nepa­metīšu tieši tā, kā tu vēlējies!"

Taču Slaikā Bezastaina sveicieni bija sasteigti un pa­virši, un Vilks apjauta viņa garastāvokli. Barabrālim bija pielipusi Cūskasmēles smaka. Vilks saoda lielas bažas un briesmas. "Kā es varu palīdzēt ?" viņš jautāja.

"Atrodi Kraukļus," Slaikais Bezastainis atbildēja.

Tas Vilku sadusmoja. "Kādēļ?"

"Nē," barabrālis paskaidroja. "Ne jau putnus. Bezastai­nus, kas ož pēc kraukļiem. Atrodi bara vadoni!"

Tagad Vilks saprata. Lai to pavēstītu Slaikajam Bez­astainim, viņš pabikstīja to ar degunu un aizlēkšoja starp kokiem.

Līdz lielajam bezastainu midzenim nebija tālu jāskrien, un drīz vien Vilks jau sēdēja ērgļpapardēs tā malā. Viņš piesardzīgi virzījās uz priekšu, lai sameklētu vadoni.

Midzenis bija piesūcies ar niknumu, un Vilks meža­kuiļu, vilku un kraukļu baros saklausīja dusmīgu ņur­dēšanu. Pēc tam viņš izdzirdēja kraukļu vadoņa kluso, stingro balsi. Šis bezastainis nekad skaļi neķiukstēja. Šim tas nebija vajadzīgs. Pārējie viņu cienīja.

Piesardzīgi likdams ķepas, Vilks līda tuvāk.

Suņi kļuva nemierīgi, taču pa ceļam Vilks bija izvār­tījies sumbra mēslu čupā, tādējādi viņš tuvojās nesaosts. Nonācis tik tuvu, cik iespējams, viņš pieplaka zemei un sāka gaidīt.