Jezgas zeme

"Tūlīt, kungs," sacīja Norberts skarbā, tomēr labdabīgā balsī. Viņam slampājot pa grīdu pie burvja skapja, visa mājaslaiva sasvērās un nošūpojās. Norberts Ne-Ļoti-Lielais bija visai nīkulīgs milžu dzimtas pārstāvis, bet viņš tik un tā bija milzis. Un milži, pat nīkulīgie, ir lieli un smagi.

"Tu jūti tuvojamies burvestību?" jautāja papagailis, vārdā Veronika. "Nē, nesaki man priekšā. Vai tā gadījuma pēc nevarētu būt burvestība atsaukt karotājvaroni uz Jez­gas zemi?"

"Varētu būt," aizsargājoties atbildēja Randalfs.

Veronika nosprauslājās. "Tu nu gan esi burvis," viņa teica. "Tev ir tikai viena burvestība."

"Jā, jā, nevajag to pastāvīgi atkārtot," sacīja Randalfs. "Es daru, ko varu. Tā kā visi citi burvji… mmm… ir pro­jām, man jānotur šis cietoksnis."

"Šī ir mājaslaiva, nevis cietoksnis," teica Veronika. "Un pārējie burvji nevis ir projām, bet gan…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs asi pārtrauca viņu. "Tu apsolīji nekad vairs nepieminēt to briesmīgo atgadījumu."

Mājaslaiva vēlreiz sasvērās, Norbertam soļojot atpakaļ pāri istabai. "Tava smailā cepure, kungs," viņš teica.

Randalfs uzlika to galvā. "Paldies, Norbert," viņš sacīja, cenzdamies pārvarēt Veronikas dēļ radušos aizkaitinājumu. Viņa bija tāda viszine. Kāpēc viņam nevarēja būt par drau­gu kaut kas mīļš un jauks, piemēram, sprāgstošā gāzes varde vai kāds gļotains purva dēmons? Tiesa gan, tie varētu būt mazliet smirdīgi, bet tie vismaz visu laiku nerunātu pretī. Ne tā kā šis elles izdzimums papagailiene. Tomēr tagad viņš bija saistīts ar Veroniku un viņam nāktos darīt to, ko viņš vienmēr tādās situācijās darīja, samierināties.

Viņš uzmanīgi izņēma papīra lapiņu no sava apmetņa krokām, uzmanīgi atlocīja to un nokremšļojās.

"Nu, aiziet," no Randalfa cepures apakšas atskanēja klusināta balss, un burvis sāka no lapiņas lasīt buramvārdus: "Esiet sveicināti, Jezgas zemes Trejādie Mēneši. Lejiet savu gaismu pār šiem Buramiem Vārdiem, kurus es šobrīd izrunāju… mm…"

"Tas viss ir ļoti labi un skaisti," iejaucās Veronika, "bet galvenokārt tev jākoncentrējas pēdējam gabalam."

"To es zinu," Randalfs nomurmināja caur sakostiem zo­biem. "Esi tagad klusu. Es mēģinu koncentrēties."

"Tas nu būs pirmoreiz," komentēja Veronika, izsprauk­damās no cepures malas apakšas.

Randalfs bēdīgi skatījās lejup uz lapiņu ar buramvārdiem. Lai kā viņam to negribējās atzīt, Veronikai bija taisnība. Viņam tiešām vajadzēja koncentrēties burvestības pēdējai daļai. Nelaime bija tā, ka lapiņas apakša bija noplēsta un līdz ar to vissvarīgākie buramvārdi karotājvaroņa piesaukšanai. Kārtējo reizi viņam nāksies improvizēt.

"Brīnumu Darītāj, Sarežģīto Mākslu Meistar, Satriecošo Prasmju Profesor… " viņš iesāka.

"Nepārcenties," brīdināja Veronika. "Kaut ko līdzīgu tu sacīji, kad iepriekšējo reizi piesauci karotājvaroni. Vai tu gribi vēl vienu Kventinu Kūku garnētāju?"

"Nē, tev taisnība," teica Randalfs. Viņš domīgi paberzēja bārdu. "Labi," viņš beidzot sacīja, "kā būs ar šo?" Viņš dziļi ievilka elpu.

"Stiprs… un uzticams… un… "Viņš uzmeta drūmu skatu Veronikai. "Spalvām, noaudzis. Ak, Trejādie Mēneši, uz šiem vārdiem spoži spīdiet. Lai tūdaļ parādās varens karotājvaronis!"

Sekoja spožs zibsnis, skaļš blīkšķis, un no kamīna vēlās violetu, dzeltenu un zaļu dūmu mākoņi. Randalfs, Nor­berts un Veronika pagriezās un ar pavērtu muti un knābi cieši lūkojās uz stāvu, kas parādījās starp izkusto­šajiem dūmiem.

"Kas tad tas?" jautāja Norberts.

Veronika aiz prieka ieķērcās. "Man tikai viens ir sa­kāms," viņa noķiķināja. "Atgriezies, Kventin Kūku garnētāj, viss ir piedots!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs, "un beidz ķiķināt. Viss būs kārtībā! Tici man, es esmu burvis."

1

Džo dusmīgi nometa rakstāmo un ar rokām aizspieda ausis, lai nedzirdētu apkārtējo troksni.

"Tas ir bezcerīgi!" viņš iegaudojās. "Bezcerīgi!"

Troksnis nāca no visām pusēm — no augšas, no apak­šas, no blakus istabas… Tas bija tā, it kā viņš atrastos iespiests starp milzīgām trokšņa sviestmaizēm.

Viņam priekšā uz rakstāmgalda viņa angļu valodas mā­jas darba virsraksts "Mans neparastais piedzīvojums" rēgojās tukšas papīra lapas augšpusē. Bija agrs vakars un saulainas svētdienas beigas vasaras vidū, un, ja Džo vaja­dzēja pabeigt mājas darbu, lai to nodotu pirmdienas rītā, tad viņam vajadzēja ķerties pie darba. Bet kā lai viņš to varētu, ja visapkārt gāja vaļā tā ellišķīgā kņada?

Džo Džefersons dzīvoja mazā ķieģeļu mājiņā kopā ar māmiņu, tēti, vecāko māsu, jaunākajiem dvīņu brāļiem un savu suni Henriju. Paviršam vērotājam Džefersoni šķita jauka, mierīga ģimene. Vienīgi ieejot pa durvīm, kļuva skaidrs, ka viņi ne uz to pusi tādi nebija.

Džefersona kundze strādāja bankā. Viņa bija gara, slai­da tumšmate un fanātiski lepojās ar savām mājām. Dže­fersona kungs ceļojošs komivojažieris dienās un de­dzīgs "dari pats" darbonis vakaros, nedēļas nogalēs,

svētku dienās un jebkurā citā brīdī, ko viņš varēja izbrīvēt, bija neliela auguma, plecīgs un nekad nejutās laimīgāks kā tad, kad bija satvēris rokās kādu motorrīku.