Jezgas zeme

"Atgriežamies pie tā, ko mēs apspriedām," teica Ran­dalfs. "Es esmu atsaucis tevi šurp, Henrij Spalvainais, lie­lais karotājvaroni, lai…"

"Karotājvaronis?" Džo pārtrauca. "Henrijs nav karotājvaronis. Viņš ir mans suns!"

Henrijs paluncināja asti un apvēlās uz muguras ar kā­jām gaisā.

"Ko viņš dara?" vaicāja Norberts, plati iepletis savas trīs acis, balsī skanot panikai.

"Viņš grib, lai tu pakutini viņam vēderu," teica Džo, ar neticību purinādams galvu. "Kuru katru brīdi es pamodīšos slimnīcā ar lielu pārsēju ap galvu." "Dari to, Norbert, pakutini viņam vecleru," sacīja Ran­dalfs.

"Bet, kungs," nedroši ieteicās milzis.

"Pakutini!" uzstāja Randalfs. "Un tā ir pavēle!"

Kad Norberts pieliecās, istaba sasvērās. Viņš maigi glās­tīja Henrija vēderu ar savu masīvo pirkstu.

"Drošāk, drošāk," neiecietīgi rīkoja Randalfs. "Viņš ne­kodīs." Randalfs uzsmaidīja Džo. "Šķiet, ka noticis mazs pārpratums," viņš teica, braucīdams bārdu.

"Ar tevi kopā vienmēr gadās kāds pārpratums," iečivinājās papagailiene.

"Aizveries, Veronika. Man bija tāds iespaids, ka Henrijs Spalvainais ir karotājvaronis, kuru es biju prasījis stiprs, uzticams un… mm… spalvām noaudzis. Bet, ja, kā tu saki, viņš īstenībā ir suns, tad tev jābūt karotāj varonim…"

"Viņš neizskatās diez ko stiprs un, šajā sakarībā, diez ko spalvains," noraidoši teica Veronika. "Ja viņš ir karotājva­ronis, tad es esmu doktors Kampiens no Ņirgu noras!"

"Veronika," Randalfs strupi noskaldīja, "esmu tev teicis nevis vienu, bet tūkstoš reižu: manā klātbūtnē nekad ne­pieminēt šīs personas vārdu!"

"Uzjundi atmiņas, ja?" Veronika ķircināja un uzspurdza gaisā. Randalfs mēģināja viņai iesist.

"Au, skaties, kur tu lido," Norberts uzkliedza, atkāpda­mies soli, kad papagailiene ietriecās viņam ausī.

Džo pieķērās pie liela pakarināta poda, jo šķita, ka visa istaba sasveras uz vienu pusi.

"Aizpogā to ciet, tu lielais stulbeni!" Veronika atcirta.

"Tu un kura armija?" Norberts nepalika parādā.

Džo izbrīnīts ar ieplestu muti vēroja, kā burvis, milzis un papagailiene dusmīgi metās cits citam virsū. Tas bija pilnīgs ārprāts. Kas viņi bija? Kur viņš atradās? Un, pats svarīgākais, kā viņš tiks mājās?

"Bija… bija patīkami ar jums iepazīties," viņš kliedza, pārtraukdams trīs kliedzošos cīnītājus, "bet ir jau vēls un man vēl jāpilda mājas darbs. Man tiešām tagad vajadzētu iet projām…"

Visi trīs apklusa skaļas kliegšanas, kasīšanās un nosodījumu vidū.

"Vēls?" pārjautāja Randalfs.

"Iet projām?" piebalsoja Norberts.

Veronika, spalvas sabozusi, lēkāja augšup lejup burvim uz galvas. "Tu nekur neiesi!" viņa nokliedza.

.

2

"Au!" iesaucās Džo, berzēdams roku.

"Vēlreiz, kungs?" apjautājās trejacis milzis, noliekdamies viņam pāri.

"Nē, ar trim reizēm pilnīgi pietiek," skumīgi teica Džo.

Nekas tā nepārliecina, ka tu nesapņo, kā milzis, kas kniebj tev rokā, un Džo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka tas nav sapnis. Bet, ja tas nebija sapnis, tad kur gan viņš atradās? Un kā viņš te bija nokļuvis? Henrijs luncināja asti un nolaizīja milzim roku.

Iekams Džo radās izdevība kaut ko pajautāt, sienas pulkstenis virs pavarda sāka izdot neatlaidīgu troksni. Bija dzirdama klepošana, sīkas rīklītes nokremšļošanās, dūru un zābaku dauzīšana pret nelielajām koka durtiņām, ku­ras pēkšņi atsprāga vaļā. Mazs elfs ar netīra paskata apakšbiksēm kājā un ap vidukli apsietu gumijotas saites gabalu izlēca laukā un uzšāvās gaisā.

"Pulkstenis pieci!" tas spalgi iekliedzās, saitei nostiep­joties, iekams tika parauts atpakaļ, un ar apslāpētu blīkšķi pazuda atpakaļ pulkstenī.

"Pieci?" apnikuma mākts, pārjautāja Randalfs. "Bet ārā ir tumšs."

Durtiņas atsprāga vaļā otrreiz, un elfs pabāza laukā galvu. "Vai uz to pusi," tas teica un atkal pazuda.

"Tas draņķa pulkstenis atkal atpaliek," Randalfs norūca. "Laikam jātīra mehā­nisms."

"Nu, protams," ar ļaunu pieskaņu teica Veronika. "Spriežot pēc tā, kādā stāvoklī ir tās apakšbikses."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Ran­dalfs.

"Aizveries, Veronika!" atkārtoja Vero­nika. "Tā ir tava atbilde uz visu. Bet es neaizvēršos! Sauc vien sevi par burvi. Tev ir tikai viena burvestība, un pat ar to tu nevari kā nākas tikt galā." Viņa pamāja ar spārnu uz Džo pusi. "Saproti, paskaties uz viņu," viņa sacīja. "Vai kaut kas nav īsti kārtībā ar mani vai ar mūsu tā saucamo karotājvaroni? Nemaz nepiemi­not, ka viņš ir sīks un stulbs. Un, kas attiecas uz viņa spalvaino pavadoni…"

"Kšš, Veronika," teica Norberts, noglāstī­dams Henrijam galvu. "Tu aizskarsi viņa jū­tas."

Henrijs luncināja asti.

"Ā, skat, viņa luncināmais vicinās!" Norberts sauca. "Vai viņš grib, lai viņam pakasa vēderu? Viņš grib? Viņš grib?"

Norberts satraukti lēkāja. Istaba draudīgi sasvērās uz priekšu un atpakaļ, un uz grīdas nokrita grāmatas un rīki.

"Norberti" Randalfs viņu stingri apsauca. "Uzvedies, kā nākas! Atceries, kas notika ar pūdeli Mēriju. Tu taču ne­gribi, ka tas atkal gadītos, ko?"

Norberts pārstāja lēkāt un aizšļūca uz istabas kaktu.

"Ļoti nervozi radījumi tie pūdeļi," teica Veronika, uzme­tusies Randalfam uz galvas. "Sagandēja paklāju!"