Jezgas zeme

Zem laivas kristāldzidrajā ūdenī resnas zivis peldēja riņķī apkārt. Tās viņam atgādināja zelta zivtiņas mājās, un kādu brīdi viņam likās, ka te nemaz nav tik traki.

Augstu viņam virs galvas pār debesīm vējš dzina mazus, pūkainus mākonīšus. Zemāk un ar virvi piesaitēta bija neliela laiva. Vismaz tā Džo vispirms likās. Vienīgi tad, kad viņš no virvju kāpnēm pārkāpa viļņu šūpotajā laivā, viņš aptvēra, ka tā nemaz nav laiva, bet gan vanna. Džo uzsita ar plaukstu sev pa pieri.

"Ko gan es biju sagaidījis?" viņš noteica pie sevis. "Nu, protams, tā nav laiva. Galu galā, šī ir Jezgas zeme."

Vanna stipri sašūpojās, kad Džo tajā iekāpa. Henrijs ielēca viņam blakus.

"Ne tur," izrīkoja Veronika. "Tu sēdi otrā galā pie krāniem."

"Ja tev nekas nebūtu pretī," sacīja Randalfs, iekāpdams iekšā un apsēzdamies, "uzmani galvu no rokas dušas, ja tā kļūst mazliet… mm… nemierīga."

"Tā vienmēr kļūst nemierīga, kad Norberts ir pie teik­šanas," aizrādīja Veronika. "Tu esi nogremdējis divas laivas, vienu skapi un piepūšamo matraci. Tagad mēs lietojam mūsu pēdējo vannu. Nākamā būs virtuves izlietne!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Aiziet, Nor­bert. Mēs visi gaidām."

Milzis iekāpa vannā, kas bīstami sagrīļojās ūdenī. Nome­ties ceļos, Norberts satvēra divus priekšmetus, kas atradās vannas dibenā. Viens no tiem bija veca tenisa rakete, otrs bija cepamā panna. Viņš paliecās uz priekšu un sāka ne­ganti irties.

Vanna ar priekšgalu pacēlās augšā ar lielām šļakatām un putām un traucās pāri ezera virsmai. Norberta rokas darbojās kā virzuļi: augšup, lejup, augšup, lejup, augšup, lejup. Ezera mala tuvojās. Džo aizrāvās elpa.

"Mēs taču nokritīsim!" viņš iesaucās.

"Uzticies man, es esmu burvis," teica Randalfs. "Mazliet tālāk pa kreisi, Norbert," viņš sacīja milzim. "Tā ir labi."

Džo pacēla acis. Viņš redzēja, ka viņi dodas uz ūdens­krituma pusi.

"Turies cieši un uzmanies no rokas dušas," milzis pa­smaidīja un airēja vēl ātrāk.

Ūdenskritums nāca aizvien tuvāk un tuvāk, aizvien skaļāk un skaļāk skanēja mutuļojošā straume, kas lējās pāri malai.

"Tas ir ārprāts!" Džo iekliedzās.

"Taisnība," teica Randalfs. "Bet tas ir vienīgais ceļš uz leju. Tici man, es esmu…"

"Es zinu," Džo nomurmināja, satverdams vannas malas tik cieši, ka pirkstu locītavas metās baltas, "tu esi burvis."

"Ar vienu pēdējo vēzienu vajadzētu pietikt!" Randalfs sauca.

Norberts paklausīja. Kādu brīdi vanna svārstījās augšā un lejā pie pašas ezera malas. Džo aizrāvās elpa, kad Jezgas zeme pavērās viņam priekšā plašā, pārskatāmā ainavā.

"Turieties!" atskanēja Randalfa balss, pārkliedzot mutu­ļojošo kaskādi, kad vanna sasvērās pāri malai. "Aizie… ā-ā-

ā-ātr

Veronika iekliedzās. Henrijs gaudoja. Džo cieši samiedza acis. Vienīgi Norbertam, šķiet, notiekošais patika.

"Uīīīīī!" viņš sauca, kad vanna ar tās pieciem pasažieriem brāzās lejup pa rēcošo, putojošo ūdens straumi.

Gaisa plūsma bija tik spēcīga, ka Džo tik tikko varēja paelpot. Svelošs ūdens sitās sejā. Galvā dārdēja, sirds sakāpa kaklā, tvērienu nevarēja noturēt… PLUNKŠ!

Vanna ar milzīgu spēku iekrita ūdens tilpnē ūdenskri­tuma pakājē.

Tā iegrima.

Tā uzpeldēja.

Tā zvāļājās kā bumba, līdz straume aiznesa to tālāk plūstošās upes salīdzinoši rāmākā ūdenī. Džo atvēra acis.

"Tas bija… briesmīgi," viņš noelsās.

Veronika nosprauslājās. "Pagaidi līdz atpakaļ braucie­nam," viņa teica.

"Mums te sasmēlies ūdens!" Randalfs paziņoja. "Ātri, Norbert, sāc smelt laukā!"

Norberts paskatījās lejup uz ūdeni, kas skalojās vannas dibenā. Viņš paņēma cepamo pannu, tad brīdi pagaidīja. "Neraizējies, kungs!" viņš sacīja, pasniegdamies uz leju ūdenī. "Es mūs izglābšu!"

"Nē, Norbert!" Randalfs iekliedzās. "Atceries iepriekšējo reizi!"

Par vēlu. Milzis jau bija izrāvis aizbāzni un turēja to pa­celtu.

"Nu re," viņš teica. "Es esmu izlaidis laukā ūdeni, kungs!"

Viņš apklusa un, neticot pats savām acīm, skatījās uz ūdens strūklu, kas brāzās augšup no vannas notekas cauruma. "Vai!" Viņš paskatījās uz Randalfu. "Es atkal esmu to izdarījis, vai ne, kungs?"

"Diemžēl esi gan," sacīja Randalfs. "Pamest vannu!" Norberts kliedza. Noplunkšķēdama un atstādama burbuļus, vanna spēji pazuda zem viņiem. Džo kūļāja

kājas un peldēja uz tuvāko krastu, Henrijs suniski airējās viņam blakus. Abi divi izkāpa krastā. Veronika, izlēmusi, ka labāk lidos, nevis peldēs, nolaidās viņiem līdzās, tomēr tika samērcēta ar ūdens šalti, kad Henrijs noskurinājās.

"Tā nu bija pēdējā vanna," viņa teica. "Varētu domāt, ka viņš pa šo laiku būtu iemācījies par aizbāžņiem."

Džo neko neteica. Tas, kā izskatījās Apburtais ezers, karā­joties gaisā augstu virs galvas, bija padarījis viņu mēmu. Ka­mēr viņš skatījās, no ezera dibena izkrita resna, sudrabaina zivs, lidoja lejup un trāpīja atvērtajā knābī kādam no gaido­šajiem slinkumputniem, kas pulcējās zem ezera.

Randalfs un Norberts, ūdenim pilot, izkāpa no upes. Nor­berts nopurinājās, samērcējot Veroniku vēlreiz.

"Liels paldies!" viņa ar sašutumu iesaucās. "Tagad tu mani mēģini noslīcināt uz sauszemes!"

"Piedod," rāmi noteica Norberts.