Jezgas zeme

Randalfs pavērās saulē, kas tagad raudzījās pāri tālīna­jiem kalniem. "Nekas slikts nav noticis. īstenībā, visai atsvaidzinoši," viņš sacīja. "Dosimies ceļā. Ašā gaitā mums līdz pusdienai vajadzētu tikt Goblinpilsētā." Viņš pie­vērsās milzim. "Ja tu mūs uzņemsi kā namatēvs, Norbert, mans labais draugs."

"Jā, kungs," teica Norberts. Viņš nometās četrrāpus zemē.

Ar papagaiļiem uz galvas, Randalfs uztrausās milzim uz lielā, platā pleca. Viņš paskatījās uz Džo. "Nu, ātrāk. Mums nav tik daudz laika," viņš sacīja.

Džo piesardzīgi uzkāpa uz otra pleca. "Vai mēs ne­būsim par smagu?" viņš jautāja.

"Protams, nē," teica Norberts. "Es esmu divvietīgs. Redz, mana māsīca Etelbērta ir četrvietīga ar papildu sēdvietām priekšpusē un mugurpusē…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Ja tu jau esi gatavs, Nor­bert."

Norberts iztaisnojās un piecēlās kājās.

"Uz priekšu!" pavēlēja Randalfs un uzsita ar savu zizli milzim pa galvu. Norberts sakustējās un sāka soļot, Henrijs rikšoja viņam blakus.

Veronika uz savas augstās laktas pabāza galvu zem spārna. "Garos ceļojumos man vienmēr uznāk jūras sli­mība no milžiem," viņa vārgi izdvesa. Viņi gāja pa celiņu līdztekus Apburtajai upei. Tas reti tika lietots un bija pil­nīgi aizaudzis. Abās pusēs takai rindojās gari džabdžaba koki, to līganos zarus vilka uz leju kokos gulošie sikspārņputni. Norberts, garām ejot, tos aizskāra.

"Au! Au! Au!" tie sauca.

Džo nespēja noticēt, ka viņš dodas uz Goblinpilsētu, sēdēdams milzim uz pleca. Ap šo laiku viņam būtu vajadzējis nodot eseju. Viņš pieliecās, lai izvairītos no džabdžaba zara, un viņam klēpī ar būkšķi iekrita viens sikspārņputns. No visiem attaisno­jumiem par nokavētu mājas darbu visdīvaināk izklausījās: "Piedodiet, skolotāj, es biju pā­rāk aizņemts, ceļojot ar milžiem un izvairoties no sikspārņputniem." Kā gan lai to paskaidro skolotājai?

"Kad mēs iziesim uz ceļa,

būs vieglāk," teica Randalfs. "Nu vairs nav tālu."

"Melis," Veronika ar pretīgumu no­murmināja.

Kad viņi bei­dzot sasniedza ceļu, pareizāk sa­

kot, ceļus, jo te tie sazarojās uz trim pusēm, Džo pats arī maz­liet juta jūras slimību no milža. Nor­berts bija apstājies pie ceļa rādītāja, kas stāvēja krustojuma malā.

Spriežot pēc atlupusajiem zelta bur­tiem, pa labi no viņiem bija Troļļu tilts (ne visai tālu). Pa kreisi bija Pelējuma kalni (diezgan tālu). Džo izstiepa kaklu, lai redzētu, vai Goblinpilsēta arī ir atzīmēta. Bija gan.

"Burvīgi!" iesaucās Džo.

"Tad aiziet," teica Randalfs, piesizdams Norbertam pa galvu. "Sāksim iet."

Norberts neveikli šļūkāja apkārt. "Uz kuru pusi tad īsti?" viņš jautāja.

"Uz Goblinpilsētu, protams," nepacietīgi sacīja Ran­dalfs.

"To es zinu, kungs," teica Norberts, apjukumā sarauktu pieri skatīdamies uz ceļa rādītāju. "Bet…"

"Norbert," sacīja Randalfs, "kad es tevi salīgu kā oficiālu Burvja nesēju, tu man apgalvoji, ka protot lasīt."

"Tici tam, un tu vari noticēt jebkam," piebilda Veronika.

"Es protuV apgalvoja Norberts. "Katrā ziņā mazos vārdiņus." Viņš pamāja ar galvu uz ceļa rādītāju. "Šie visi ir tik gari."

Randalfs strauji ieelpoja gaisu. "Uz šo pusi, Norbert," viņš teica. "Ļoti tālu, tāpēc beidz skatīties uz šo rādītāju un sāc kustēties, stulbeni, "viņš nolasīja.

"Kuru tu sauc par stulbeni?" Norberts noburkšķēja aiz­skartā balsī, dodamies ceļā. "Mans brālēns Milzeds Siekalainais,". viņš sacīja, paātrinādams gaitu, "viņš gan bija stulbenis. Vai es esmu stāstījis, kā viņš reiz iebāza galvu…"

"Rituļmaizīte," Randalfs miegaini nomurmināja, galvai pēkšņi nolūkot uz pleca.

"Tipiski," teica Veronika. "Atkal guļ kā bērns!"

"Kungs vienmēr ceļodams iemieg," sacīja Norberts. "Un parasti tieši manu labāko stāstu vidū."

"Nevaru iedomāties, kāpēc," īgni noteica Veronika.

"Laikam jau ir ļoti nogurdinoši būt par burvi," sprieda Norberts, "ar visu to lasīšanu, buramiem vārdiem un visu pārējo."

"Droši vien," paraustījis plecus, teica Džo.

"Randalfs nemaz nav īsts burvis," Veronika iečukstēja Džo ausī.

No Norberta pleca puses atskanēja klusa krākšana.

"Viņš nav?" brīnījās Džo. "Bet es domāju…"

"Līdz tam laikam, kad burvji īstie burvji, Varenie Burvji visi pazuda, Randalfs bija tikai necils māceklis pie burvja Rodžera Grumbainā," Veronika paskaidroja pieklusinātā balsī. "Vienīgi tad, kad viņi visi nozuda, Randalfs sāka izlik­ties, ka viņš esot Varenais Burvis. Šķiet, ka viņš iiapmuļķojis Ragaino Baronu, bet neviens cits nav apvests ap stūri. Tādēļ viņam ir tik spiedīgi apstākļi. Saproti, kurš gan grib maksāt par pakalpojumiem kādam tik nederīgam?"

"Nederīgam?" pārjautāja Džo.

"Pilnīgi nederīgam!" apgalvoja Veronika. "Ko tik es ne­varu pastāstīt! Neredzamā tinte, kas atkal parādījās. Lido­jošais velosipēds, kas gaisā sadalījās gabalos. Un visi tie

nabaga goblini, kam beigās pakausis bija gluds kā ola pēc tam, kad bija izmēģinājuši burvju atmiņas krēmu. Nemaz nerunājot par doktoru Kampienu."

"Doktoru Kampienu?" jautāja Džo. "Kas ir doktors Kam­piens?"