Jezgas zeme

Viņi iznāca nevis tērpu veikala otrajā stāvā, kā Džo bija sagaidījis, bet gan pilnīgi citā veikalā. Koši krāsota

izkārtne uz sienas vēstīja: Dažādu ceļojumu lielveikals. Pārdevēji, kas visi valkāja mazliet vienkāršākas uniformas, ar aizdomām viņus vēroja.

"Es meklēju…" Randalfs iesāka.

"Jā?" apjautājās viens no pārdevējiem, augstu izliecis kreiso uzaci.

"Kur ir ceļš uz augšu," pabeidza Randalfs.

Pārdevējs pamāja uz tālākā loga pusi. Džo apjukumā sarauca pieri. Ko lai viņi tur darītu? Toties Randalfs neizrādīja nekādu uztraukumu.

"Ā, jā," viņš teica un devās uz turieni. Pārējie atkal viņam sekoja.

Viņi gāja pāri veikala grīdai, tad laukā pa logu un augšup pa sarūsējušām vītņu kāpnēm, kas bija piestiprinātas pie ārsienas.

Augšā viņus sagaidīja trešā izkārtne Sīku krāmu tirgus.

"Turieties, mēs gandrīz esam klāt," komandējošā balsī uzsauca Randalfs. Viņš sāka kāpt pa vecām koka trepēm, kas bija atslietas pret sienu. "Un uzmanieties pie astotā pakāpiena," viņš sauca lejup. "Tas ir mazliet izļodzī…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, kad pakāpiens zem viņa kājām sašķēlās un nokrita. Viņš cieši turējās pie trepju sānu balstiem, būdams pārāk izbijies, lai turpinātu kāpt tālāk.

"Kārtīgi apdomājot, varbūt labāk ejiet atpakaļ un pagai­diet mūs tur," teica Randalfs. "Un pieskatiet Džo kaujas suni," viņš piebilda.

Džo noskatījās, kā drebošais milzis lēni nokāpa atpakaļ līdz balkonam. Tad, mazliet atvieglots, ka viņam nebūs jānes Henrijs augšā pa ļodzīgajām trepēm, viņš pasniedza Norbertam pavadu.

"Esi paklausīgs," viņš teica sunim. "Labi?"

"Labi," lēnīgi atbildēja Norberts.

īpaši uzmanīdamies pie (rūk stošā astotā pakāpiena, Džo strauji kāpa augšā. Tuvodamies galam, viņš palūkojās lejup un viņam aizrāvās elpa.

Tālu tālu lejā viņš varēja redzēt goblinu pūļus, plūstam šurp un turp pa šaurajām ieliņām. Veronika nolaidās zemāk Ih planēja viņam pie kreisā pleca.

"Aiziet," viņa drošināja. "Nedrīk­stam likt mūsu viszinim vadonim gaidīt."

Sirdij kāpjot pa muti laukā, Džo pieveica pēdējos dažus trepju pa­kāpienus. Randalfs bija tur un viņu sagaidīja.

"Braši, puis," viņš teica. "Un laip­ni lūdzu visā Jezgas zemē labākajā tērpu veikalā."

"Lētākajā, tā gan drīzāk," nomur­mināja Veronika.

Virs durvīm bija izbalējis plakāts. "Grablija Palētināto tērpu veikals," Džo izlasīja, nespēdams balsī slēpt vilšanos.

Tieši tad viņiem no mugurpuses pa­rādījās kāds izstīdzējis goblins ar lielu degunu un netīru, krokotu priekšautu. "Laipni lūdzu," viņš teica.

"Pateicos, mm… Smirdi," sacīja Randalfs, uzrunādams goblinu pēc vārda, kas bija piestiprināts pie atloka.

"Īstenībā es esmu Serdis," goblins paskaidroja.

"Bet…"

"Grablija kunga rokraksts," pārdevējs pagummā teica. "Tas ir gandrīz tikpat briesmīgs kā viņa izpratne par tērpiem."

"Jā, kur ir vecais Grābis?" jautāja Randalfs, skatīdamies visapkārt.

Serdis paraustīja plecus. "Viņš teica, ka viņam esot kaut kas kārtojams." Viņš saviebās, it kā saodis kaut ko nepa­tīkamu.

"Un viņš to patlaban kārto?" vaicāja Randalfs. Viņš at­smaidu pievērsās pārējiem. "Manuprāt viss izdosies pat labāk, nekā es biju iecerējis," viņš nočukstēja.

Serdis bija novērsies un atvēris durvis no balkona uz veikalu. Pieliecies viņš iegāja iekšā. Randalfs darīja to pašu.

"Labi vien, ka Norberts palika lejā," zemu pieliek­damies, pie sevis nomurmināja Džo. "Viņš nekādi nebūtu ticis cauri šīm durvīm."

Viņš izslējās, nonācis tik nekārtīgā, tumšā un piedrazotā istabā, ka salīdzinājumā ar to burvja mājaslaiva šķita kā izstāžu zāle.

Pie sienām bija sakrautas kastes un paunas, no kurām spraucās audekli, blakus atradās plaukti, kas bija piebāzti ar visādiem neiedomājamiem zābakiem un kurpēm. Mil­zīgi, apaļi pakaramie daži trijos stāvos vai lūza no ne­skaitāmu tērpu svara, kas visi bija sašķiroti pa kategori­jām. Žaketes un vestes. Apmetņi, mantijas un mēteļi. Get­ras un jātnieku bikses. Galifē bikses un golfa bikses. Ņie­buri, turnīras un krūšauti. Augstu virs galvas, iekarinātas lielos griestu āķos, bija vēl drēbes — citās krāsās, izmēros un stilos.

"Ak, jā, kungs, es redzu gan tavu problēmu," teica Ser­dis, ar acīmredzamu nepatiku aptaustīdams Randalfa apmetni. "Šis ir pilnīgi nodilis. Mazvērtīga apdare, pilnīgi atpalicis no mocies un pretīgā krāsā, ja jums nav pretī, ka es tā saku." Viņš paskatījās augšup. "Burvju apmetņi ir tur," viņš sacīja. "Nāciet uz šo pusi!" Un viņš steidzīgi aizgāja cauri veikalam ar sīkiem, greiziem solīšiem.

"Es ne uz to pusi tā nevarētu paiet pat ja man par to maksātu," komentēja Veronika.

Serdis pagriezās. "Es atvainojos, vai kungs kaut ko teica?" viņš jautāja.

"Īstenībā mēs te šodien esam puiša dēļ," teica Randalfs. "Viņš jāietērpj kā karotājvaronis. Ar pilnu aprīkojumu."

"Skaidrs," teica Serdis, nolūkodams Džo no galvas līdz kājām un pavīpsnādams. "Tas būs kaujas tētps, kungs, un tas ir uz šo pusi."

Viņiem tā soļojot pa grīdu uz istabas tālāko stūri un spiežoties cauri pakarināto tērpu kalniem, Džo juta, ka visa celtne viegli šūpojas šurp un turp. Pāris metāla bruņu cimdu nokrita ar draudīgu šķindoņu.