Jezgas zeme

Sekoja citi piederumi. Vilnainie apņēmības cimdi. Opti­misma jaka. Spēka stulmzābaki. Džo tos visus uzlaikoja. Tikai tad, kad viņi nonāca līdz bruņucepurei, viņš beidzot ierunājās.

"To nu gan es galvā nelikšu," viņš paziņoja.

"Neliksi galvā… mm… Sarkasma bruņucepuri?" Randalfs pārjautāja. Viņš saņēma Džo aiz pleca. "Ievēro, ka bruņucepures apaļā forma ir veidota tā, lai atvairītu belzienus no kaujas vālēm, nūjām, zobeniem, un ka te, priekšpusē, pie­stiprināts papildus drošības elements. Vēl vairāk, Sarkasma

bruņucepure ne vien pasargās tavu galvu, bet ari dos varonīgo spēju izteikt rupjas piezīmes par pretinieku gaumi tērpa izvēlē un viņu fizisko izskatu." Randalfs paņēma bruņucepuri un uzlika to Džo galvā. "Gan izpildījuma, gan izskata ziņā," viņš paziņoja, "tas ir triumfs!"

"Tas ir kastrolis," stingri noteica Džo.

"Cik vērīgs tu gan esi," Randalfs priecīgi sacīja. "Tiešām, bruņucepuri var izmantot ari kā ēdiena gatavošanas pie­derumu, jo šīs garās ekspedīcijas, esot tālu projām no mājām.

"Bet…" Džo protestēja.

"Tici man, Džo," Randalfs viņu pārtrauca. "Es zinu, ka tu esi drosmīgs un varonīgs, bet, vaļsirdīgi ninājot, es nevarētu ļaut, ka karotājvaronis dotos misijā bez noburtas bruņucepures, kam piemīt tik vienreizējs spēks." Viņš pievērsās Grablijam. "Mēs to ņemsim," viņš teica. "Mēs ņemsim to visu."

Grabiijs palocīja galvu un sāka pusbalsī skaitīt bruņoju­ma cenu.

Randalfs paskatījās pa logu uz sauli. "Ir jau vēls," viņš sacīja. "Mums būs jāuzvelk slidas."

"Slidas?" pārjautāja Veronika. "Vai tev neliekas, ka pui­sis jau tāpat izskatās diezgan smieklīgs?"

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. Viņš pievērsās Grablijam. "Tātad, cik es tev esmu parādā?" viņš jautāja.

Grablijs pacēla acis. "Tieši astoņus diženus, piecus sīkalus un sudraba niekeli," viņš teica.

.

5

Atkal satikušies ļodzlgo trepju pakājē, Randalfs, Veronika, Norberts, Henrijs un Džo devās atpakaļ lejā caur apģērbu un drēbju veikaliem līdz augstās, čīkstošās celtnes apakšai.

Katrā jaunā stāvā, kur viņi nonāca, Džo ieskatījās spo­guļos, un ik reizi viņš novaidējās. Ar maisaudekla ap­metni mugurā, vilnainiem cimdiem rokās, kastroli galvā, bruņojies, ar katla vāku un cepeša dakšu, viņš izskatījās pēc pilnīga idiota.

Kad viņi pa priekšdurvīm iznāca uz ielas, vairāki goblini apstājās, pagriezās, rādīja ar pirkstu un ķiķināja. Džo paraustīja Randalfu aiz piedurknes.

"Tu mani esi padarījis par izsmiekla objektu!" viņš sa­mulsumā nočukstēja.

"Vari to pateikt vēlreiz," Veronika smējās.

"Muļķības," teica Randalfs. "Tu izskaties lieliski, Džo. Vai tā nav, Norbert?"

Norberts palocīja galvu. "Man patīk tā kažokādas ap­male," viņš sacīja. "Un tās sudraba sprādzes uz zābakiem ir tik spožas!"

"Viņš izskatās vēl briesmīgāk par Kventinu Kūku garnētāju," teica Veronika. "Un es biju domājusi, ka nekad neko tādu neteikšu. Paskat, cepeša dakša!"

Randalfs dusmīgi paskatījās uz viņu. "Cepeša dakša?" viņš iesaucās. "Ko tu runā, dumjais putns. Viltības trejzaris ir viens no lieliskākajiem ieročiem, kāds vien var piederēt karotājvaronim."

"Jā, tā nu gan!" iekliedzās Vero­nika.

"Ir gan!" Randalfs uzstāja. "Kā gan citādi viņš varētu mesties trejžuburu uzbrukumā savam, ienaid­niekam, ko? Pasaki man."

Veronika izbolīja acis.

"Tici man, Džo," teica Randalfs. "Tu esi labākais karotājvaronis, kādu es jebkad esmu atsaucis uz Jezgas zemi."

"Vienīgi tas neko lielu neizteic," Veronika komentēja.

Atcerējies to otru karotājvaroni, ko Randalfs bija atsaucis, Norberts notrausa asaru no acs.

"Man ir pilnīga paļāvība uz tevi," Randalfs turpināja. "Un tāpat uz tevi paļausies Ragainais Barons, es nešau­bos."

"Bet kas tad īsti karotājvaronim jādara Jezgas zemē?" Džo jautāja.

Vienreiz pat Veronikai nebija ko atbildēt.

Kad viņi nonāca atpakaļ pie Goblinpilsētas vārtiem, jau bija agra novakare. Šķielējošais sargs piecēlās no sava ķebļa.

"Vai jūs atradāt…" Viņš pamanīja Džo un uzjautrināts nosprauslājās. "Ak, jā," viņš sacīja. "Es manu, ka atradāt."

Pēc nemierīga naktsmiera zem zvaigžņotas debess, atkal uzkāpjot milzim mugurā, Randalfs deva norādīju­mus Norbertam, uz kuru pusi iet, lai nonāktu pie Ragainā Barona pils. Aiz Goblinpilsētas nogriežoties pa labi, viņi devās pa ceļu, kas šķērsoja plašu, neizteiksmīgu līdzenu­mu virzienā uz plašas kalnu grēdas pakāji. Pa to laiku saruna pievērsās Džo vārdam.

"Saproti, Džo nav slikts vārds," Randalfs ar šaubām teica, "bet varbūt mums vajadzētu kaut ko mazliet spēcīgāku, cēlāku, iespaidīgāku. īsāk sakot, kādu karotājam vairāk piemērotu vārdu."

"Kā būtu ar Džo Briesmīgo tosteru?" Veronika ieteica. "Vai Džozefīnu Stipri sakaitināto? Un kā ar Džo-Džo Ļoti dzēlīgo?…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs uzkliedza. Viņš pievēr­sās Džo. "Kā būtu ar Džo Barbarisko? īsi un kodolīgi un ar mistikas pieskaņu. Galu galā, ar savu Sarkasma bruņucepuri, Vieglas aizsardzības vairogu un Viltības trejzari tu esi spēks, ar kuru jārēķinās, un tur nav nekādu šaubu. Nav neviena pūķa, milža vai virmpūša, kas nopietni ne­apdomātu, iekams meklētu uzsākt cīņu."