Jezgas zeme

"Tā, iesākumam tie noderēs," sacīja Randalfs. "Tālāk, apmetnis."

"Ar pilnu aprīkojumu, tu saki, kungs?" pārjautāja Serdis. "Vai es varētu ieteikt Necaurlaidības apmetni? Gatavots no ādas ar burvības palīdzību, tas atvairītu spēcīgākā zobena cirtienu."

"Lieliski," teica Randalfs. "Pielaiko to, Džo." Džo darīja, kā likts, un nopētīja sevi lielā spogulī veikala tālākajā galā. Randalfs pievērsās Serdim. "Un galvassega?"

"Mums ir viss," apgalvoja Serdis, plaši novēzēdams roku. "Bruņucepures ar ragiem, ar spārniem, ar dzelk­šņiem vai ar spalvām; ķiveres kara, turnīru un… Ak, jā! Galvaskausa cepure ar pieskaņotiem ausu segiem ne gluži parasta, lūk, šī, kungs."

"Man bija padomā kāda ierindas bruņucepure," sacīja Randalfs.

"Protams, protams," teica Serdis, berzē­dams rokas. "Cik muļķīgi no manas puses. Kā būtu ar šo Varonības bruņucepuri? Tā ir ļoti iecienīta, kungs. Visai ilgi valkāja­mas spalvas."

Viņš nocēla smagu bronzas bruņu­cepuri ar piecām violetām spalvām un uzlika to Džo galvā. Tā derēja viņam kā uzlieta.

"Kungs nevarēs nepamanīt mazos skaļruņus, kas paslēpti ausu ietvaros. Tie spēlē uzmundrinošu marša mūziku, kad karotājvaronis drosmīgi soļo kaujā."

"Tas ir tas, kas vajadzīgs," aizrautīgi sacīja Randalfs.

"Ir vēl citi pieskaņoti piederumi," teica Serdis. "Bruņ­niecības vairogs, Drošsirdības un… un neatlaidības krūšu aizsegs, Drosmes getras saskaņotas ar bruņu cimdiem, kurus tu jau tik gudri esi izvēlējies. Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, Pārākuma zobens," viņš paziņoja, pasnieg­dams Džo pēdējo priekšmetu.

"Pārākuma zobens," sacīja Randalfs; izklausījās, ka tas uz viņu atstājis iespaidu. "Es to ņemšu. Es ņemšu to visu," viņš teica.

"Lieliska izvēle, ja man atļauts tā sacīt," uzslavēja Serdis.

Džo paskatījās uz sevi garajā spogulī un pacēla zobenu augstu gaisā. Tas izskatījās visai pārliecinoši. Viņš plati pa­smaidīja. "Nav slikti," viņš nodomāja. "Nepavisam nav slikti."

"Kungs izskatās pasakaini ja drīkstu būt tik pārdrošs," teica Serdis. "Un ne jau tas vien. Visi šie priekšmeti nāk kopā ar Grablija Varonīgo panākumu garantiju, vai arī jūs saņemat naudu atpakaļ." Viņš atkal pievērsās Randalfam un izspieda lišķīgu smaidu. "Tas nozīmē, ka esam nonākuši pie kutelīgā maksāšanas jautājuma."

"Ak, jā" sacīja Randalfs. "Maksāšana." Viņš pašapziņu1 ,i pasmaidīja pretī. "Vecais Grābis zina, cik droši man var piešķirt kredītu," viņš teica. "Viņš man sacīja, lai to visu pierakstot uz parāda."

"Neko tādu viņš nav teicis," viņiem aiz muguras atska­nēja piesmakusi balss. "Nekad nelūdz kredītu, jo atteikums reizēm aizvaino," balss turpināja, ar katru vārdu pieņem­damās spēkā. "Ko tas nezināmais nekauņa man piedēvē?"

Plecīgs, līkkājains indivīds ar spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci izspraucās no apakšsvārku un bikšu pakaramā. "Tu!" viņš teica, nopētīdams Randalfu ar caur­urbjošu skatu. "Man vajadzēja zināt!"

"Grabi!" Randalfs iesaucās un gāja paspiest roku.

"Tev es esmu Grablija kungs, Randij," viņš sacīja, pa­iedams garām burvja pastieptajai rokai un uzsizdams Džo pa plecu. "Iesākumam tu visu to varētu vilkt nost."

Džo negribīgi noņēma bruņas. Grablijs pievērsās Randalfam. "Pag, pag. Tu vēl aizvien esi man parādā par iepriekšējo. Par Kventinu Zeltaino, vai tā bija? Viens vizu­ļojošs apmetnis, pāris lakādas zābaciņu un zelta gulbja bruņucepUre ar sārtu kažokādas oderi. No šī brīža vai nu skaidrā naudā, vai nekā! Paskatīsimies, kas tev tur ir."

Slēpdams aizkaitinājumu, Randalfs no apmetņa kabatas, izvilka mazu ādas maisiņu. Viņš to attaisīja un izbēra saujā monētu krājumu. "Astoņi diženi, pieci sīkaļi un viens sud­raba nieķelis," viņš teica.

Grablijs satvēra mazo sudraba monētu un iekodās tajā. "Hmm," viņš noņurdēja. "Rādās, ka mēs galu galā varam slēgt darījumu. Izdevīgo pirkumu pagrabs ir augšā," viņš sacīja, radīdams uz virvju kāpnēm, kas veda uz caurumu griestos.

Nedroši uztupināts uz palētināto preču veikala jumta, tā saucamais pagrabs bija kā prāva kaste uz koka kājām.

Iekšā bija auksts, vilka no visiem stūriem, un tas bīstami šūpojās, kad vējš gaudoja ap tā plānajām sienām. Tomēr, tāpat kā veikals, kuru viņi nupat bija pametuši, tas bija piebāzts ar dažādiem apģērba gabaliem.

"Tā ir tā nelaime ar jums, burvjiem," teica Grablijs. "Jūs atnākat šurp, prasīdami manas labākās preces saviem tā saucamajiem karotājvaroņiem, un tad viņi iziet laukā un sagandē to visu, kad viņus saspiež kāds milzis. Saproti, tas ir augstas kvalitātes piedāvājums."

Veronika noraidoši nošņācās.

"Ko viņš domā ar "saspiež"?" satraukts apjautājās Džo.

"Gobliniem patīk dzīt savus mazos jociņus," nočukstēja Randalfs.

"Re!" Grablijs izvilka apmetni, kas bija gatavots no maisaudekla un apšūts ar mākslīgu kažokādu, un pas­niedza to Džo.

"Man patīk tā kažokāda," ar izsmieklu teica Veronika. "Tiešām pievilcīgi."

"Un vai to varbūt aizsargā necaurlaidības spēks?" jautāja Randalfs. "Vai arī novirzes burvestība?"

"Ne gluži," sacīja Grablijs. "Tomēr tas noteikti padarīs ievainojumu mazāk sāpīgu. Iespējams."

"Mēs to ņemsim," teica Randalfs.