Jezgas zeme

"Elfu mežā noteikti kaut kas notiek," drūmi teica Vero­nika. "Briest kāda dīvaina, spēcīga maģija, pieminiet

manus vārdus. Un jūs zināt, kas aiz tā visa stāv. Doktors Kampiens…"

"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzkliedza Randalfs. "Cik

reižu man tev jāsaka? Šo vārdu nedrīkst pieminēt manā

klātbūtnē nekādos apstākļos."

Džo sarauca pieri un pievērsās Veronikai. "Bet tu teici…"

"Aizveries, Džo!" Veronika nošnāca. Vina atkal vērsās 7 > )

pie Randalfa. "Vai tev neliekas, ka mums jāsāk iet?" viņa tam jautāja.

"Tieši tā," sacīja Randalfs. Viņš piesardzīgi piecēlās kā­jās un paskatījās apkārt. Galda piederumi bija pazuduši. "Tad aiziet," viņš teica. "Mēs droši varam turpināt ceļu."

Beidzot nonācis Ragainā Barona pils iekšpusē, Randalfs (ar Veroniku atkal uz galvas) veda Norbertu, Džo un Henriju pa platām un liektām kāpnēm uz otro stāvu. Randalfs apstājās pie iespaidīgām ozolkoka durvīm.

"Gaidi šeit," viņš deva norādījumu Džo, vārdiem atbal­sojoties augstajās griestu velvēs. "Es tevi stādīšu priekšā baronam, kad būs īstais brīdis. Pareizi izvēlēties laiku no­zīmē visu. Tici man, es esmu burvis."

Viņš pagriezās un pieklaudzināja.

"Iekšā!" atskanēja skaļa, dārdoša balss.

Randalfs atvēra durvis un iegāja iekšā. "Mans Kungs Ragaino Baron," viņš teica un zemu paklanījās. Veronika ar lēcienu pārcēlās viņam uz pleca. Norberts taisīja reveransu. "Un cik labi redzēt viņa Augstību tik labi izskatāmies."

Neliela auguma pārāk māksloti ģērbies vīrs pārstāja soļot un pagriezās pret Randalfu. "Ā, tas atkal esi tu," viņš teica.

"Tik tiešām esmu," priecīgi atsaucās Randalfs.

Ragainais Barons uzmeta viņam drūmu skatienu. "Tu esi nokavējies!" viņš noskaldīja. "Es sūtīju pēc burvja pa­gājušo otrdien."

"Tūkstoškārt atvainojos, mans kungs," sacīja Randalfs, "Bet tu jau zini, kā tas ir. Viena burvestība ved pie citas, un, iekams pats to aptver…"

"Tik tiešām es nezinu, "kā tas ir"," teica Ragainais Ba­rons, balsij noskanot mazliet par spalgu un augstu. "Kad es aicinu burvi uz pili, es sagaidu, lai viņš mestu pie ma­las visu, ko tobrīd dara. Vai tas ir skaidrs?"

"Pilnīgi, mans kungs… Jā, mans kungs… Es atvainojos, mans kungs…" Randalfs minstinājās. "Es esmu bijis tik aizņemts. Ņemot vērā, ka visi pārējie burvji ir devušies… mm… brīvdienās…"

"Jā, šķiet, ka tev nāksies iztikt," Ragainais Barons no­pūtās. "Es galīgi nezinu, ko iesākt! Acīmredzot visapkārt plosās kāds nelietīgs milzis. Tas ir tāds milzīgs tēviņš. Tas nu ir beidzamais, ko man vajadzētu. Kur nu vēl visas tās baumas, ka Elfu mežā kaut kas neesot kārtībā."

"Es jau tev teicu," Veronika slepus nomurmināja.

Kad tika pieminēts Elfu mežs, Randalfs spēcīgi piesar­ka. "Tu saki, milzis. Tas, kas tev ir vajadzīgs," viņš stei­dzīgi turpināja, "ir karotājvaronis."

Ragainais Barons novaidējās. "Tieši to pašu tu teici iepriekšējo reizi, kad man bija tās nepatikšanas ar cau­ruļvadiem. Kā viņu sauca? Kventins Kūku garnētājs? Es vēl aizvien vācu to, ko viņš sadarījis." Viņš papurināja galvu. "Nelaime ir tā, ka karotājvaroņa kvalitāte ir atkarīga no viņu atsaucošā burvja kvalitātes, un pilnīgi atklāti…"

Ragainā Barona balss pieklusa, kad viņš, uzraucis uz­acis un savilcis augšlūpu, nopētīja Randalfu no galvas līdz kājām. Randalfs izslējās visā augumā un izrieza krūtis.

"Karotājvaroņa atsaukšana prasa grūtu darbu, ilgstošus pētījumus un pilnīgu nodošanos šim uzdevumam," viņš teica. "Tikai paši apdāvinātākie burvji spēj izpildīt bur­vību ar tik augstām prasībām. Tāds burvis, es pazemīgi atļaujos teikt, kā es pats."

"Hmm," neticīgi noņurdēja Ragainais Barons. "Šoreiz mums būs vajadzīgs kaut kas vairāk par kūku garnētāju, Randalf. Savā vaļā ir ticis dusmīgs milzis, un viņa oma ar katru dienu pasliktinās. Pēc manā rīcībā esošiem avotiem, viņš ir pazīstams ar vārdu Engelberts Milzīgais. Tā ir bijusi viena vienīga slepkavošana, tici man. Namiņiem viņš plēš nost jumta segumu, nomīda laukus un sakņu dārzus un saspiež aitas…"

"Neizklausās diez ko labi," noteica Randalfs un līdzjū­tīgi noklakšķināja mēli.

"Viņš saspieda veselu baru vakar vakarā!" Ragainais Ba­rons turpināja. "Kaut kas ir jādara!"

"Un kaut kas tiks darīts!" Randalfs paziņoja. "Jo es nesu ziņu, ka pēc ilgiem un rūpīgiem eksperimentiem man ir izdevies atsaukt uz Jezgas zemi lielu karotājvaroni no tālienes. Viņš ir drosmīgs. Viņš ir varonīgs. Ar asu prātu

un nelokāms cīņā. Karotājvaronis, kura slava iet viņam pa priekšu. Un leģenda jau savos spēka gados…"

"Pietiek, ved viņu iekšā!" aizkaitināts uzsauca Ragainais Barons.

"Ļauj stādīt priekšā, Džo Barbariskais!" Randalfs teica un gaidoši pagriezās pret durvīm.

Neviens neparādījās.

"Nu?" jautāja Ragainais Barons. "Kur viņš ir?"

"Vienu mirkli, mans kungs," nomurmināja Randalfs un noklepojās. "Es dodu tev…" Viņš atgriezās pie durvīm un kliedza pilnā balsī: "DŽO BARBARISKAIS!"

Atbalss vēl nebija noklususi, kad atskanēja satraukta riešana un steidzīga nagu skrapstēšana un istabā iebrāzās Henrijs, ausīm plīvojot, ar izkārtu mēli un pavadai vel­koties līdzi.