Jezgas zeme

"Volter! Kur ir mani jaunie, dziedošie aizkari? Tie, kurus es tev rādīju tajā katalogā. Tu man tos apsolīji pirms vese­las mūžības. Tu tikai runā pa tukšo, tā, redz!" viņa kliedza. "Es nezinu, tu vēl sauc sevi par Ragaino Baronu!"

"Viss ir nokārtots, manu mazo putniņ," viņš atsaucās. "Esmu licis tos nosūtīt. Tie ir gatavoti no vissmalkākā auduma, un eņģeļa balss ir garantēta. Tie man izmaksā vai visu zemi."

"VOL-ter!" Ingrida sašutusi iespiedzās.

"Bet tie, protams, ir tā vērti līdz pēdējam kapara diženim," viņš steigšus piebilda.

Iekams Ragainais Barons bija spējis atcerēties, kur tieši palicis viņa pēdējais kapara diženis, Randalfs steigšus izveda pārējos laukā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam. Viņš bridi apstājās uz pakāpieniem pie pils ārējiem vārtiem.

"Ņemot vērā visus apstākļus," viņš sacīja, "es domāju, ka gāja tīri labi."

"Ja tikt pazemotam un apkrāptam skaitās, ka gājis labi, tad tev ir taisnība," sausi noteica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pievērsās Džo un uzsita viņam uz pleca. "Un nu, Džo Barbariskais, mūsu laiks ir gandrīz klāt," viņš paziņoja, mēģinādams runāt, cik vien iespējams līksmi. "Pa nakti mēs atpūtī­simies te. Kad rit no rīta saule lēks pār Jezgas zemi, sāk­sies mūsu misija!"

.

6

Nākamā diena uzausa dzidra un agri nevis kā iepriekšējā, kad tā bija par stundu novēlojusies, vai pa­gājušā trešdiena, kas nebija uzaususi līdz vieniem divdesmit pēcpusdienā. Visapkārt riņķoja neapstiprinātas baumas, ka par to atbildīgs doktors Kampiens. Lai vai kā, šajā rītā saule uzlēca, kad tai pienācās lēkt, un labi, ka tā, citādi Randalfam un pārējiem nebūtu iespējams sa­sniegt Milžu kalnus vienā dienā.

"Esiet mundri," Randalfs vairākas reizes atkārtoja, mudi­nādams visus tikt gatavībā. Beidzot viņi devās ceļā.

Šūpodamies šurp un turp uz Norberta kreisā pleca, Džo nemaz nejutās laimīgs. Pat neņemot vērā jūras slimību no milžiem, kas, dodoties ceļā, ar uzviju bija atgriezusies, viņš noteikti jutās satraukts par gaidāmo misiju.

"Visas tās runas par milžiem un saspiestajām aitām…" viņš runāja. "Man tas nemaz nepatīk. Es neesmu karotājva­ronis, es esmu vienkāršs skolnieks, un es gribu iet mājās."

Randalfs, sēdēdams uz Norberta labā pleca, paliecās uz priekšu un mierinoši paplikšķināja Džo pa roku. "Neuz­traucies," viņš teica. "Viss būs lieliski! Tici man, es esmu burvis."

"Tev viegli teikt," iebilda Džo. "Bet paskaties uz Nor­berta apmēriem, un viņš ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais! Kāds gan būs šis… šis Engelberts Milzīgais?"

"Milzīgs," paskaidroja Veronika. "Es domāju, tu atradīsi pavedienu viņa vārdā."

"Nešaubos, ka viņš ir milzīgs," sacīja Norberts. "Gluži masīvs! Divreiz garāks par mani un varbūt trīs reizes platāks. īstenībā Engelbertam vajadzētu būt pat lielākam par manu vectēvu Umberto Neticami Dižo, nemaz neru­nājot par tēvoci Malkolmu Deviņvēderi…"

"Jā, jā, Norbert," iejaucās Randalfs. "Tas ir aizraujoši." Viņš atkal pievērsās Džo. "Patiesībā es nemaz negaidu no tevis, lai tu pa īstam cīnītos ar Engelbertu."

"Tu negaidi?" Džo brīnījās.

"Protams, ne," teica Randalfs, daudznozīmīgi sizdams pie galvas ar pirkstu. "Tam visam ir sakars ar psiholoģiju."

"Ak tā?" Džo jautāja.

"Saproti," Randalfs turpināja, apspiezdams žāvas, "kā

visiem zināms, milži ir tikai lieli muļķi. Vai tā nav, Norbert?"

Džo cieši turējās, kad Norberts apstiprinoši pamāja ar galvu.

"Vai tiešām?" neticēja Džo.

"Tiešām," miegaini apstiprināja Randalfs. "Tev tikai jāpiesoļo viņam klāt savos Spēka stulmzābakos, jāpavicina viņam sejā Viltības trejzaris, cieši jāuzlūko viņš no Sarkas­ma bruņucepures apakšas un jāsaka viņam, lai izbeidz būt nerātns, citādi…"

"Citādi ko?" jautāja Džo.

"Citādi tu sadosi viņam pa dibenu. Tad tu vari izteikt patiesi dzēlīgu piezīmi par viņa izskatu, un viņš sāks pinkšķēt kā mazs bērns. Vienkārši."

"Ja tas ir tik vienkārši," taujāja Džo, "tad kāpēc es jums esmu vajadzīgs?"

"Psiholoģija," nožāvājās Randalfs. "Tu esi karotājvaronis. Milži baidās no karotājvaroņiem. Viņi ir citu milžu galētāji, pūķu kāvēji, troļļu pieveicēji, tomēr nevienam nav izredžu pret karotājvaroni. Tā ir labi zināma patiesība!"

"Bet es neesmu karotājvaronis," uzstāja Džo. "Es tev atkārtoju, es nekad mūžā neesmu nogalinājis milzi vai pieveicis trolli. Goda vārds!"

"Šajā tērpā, manu zēn," sacīja Randalfs, iekārtodamies ērtāk un atbalstīdamies pret Norberta labo ausi, "Engelberts kā-viņu-tur-sauc tikai paskatīsies uz tevi, izplūdis asarās un solīs, ka būs labs milzis, īpaši tad, ja tu teiksi, ka viņam acis ir pārāk tuvu kopā un ka viņš smird kā sārts vepris. Tici man, es esmu…"

"Burvis?" pabeidza Džo. Bet Randalfs bija cieši aizmi­dzis. Klusa, ķērcoša krākšana trīsuļoja gaisā.

"Viņš atkal ir atslēdzies," secināja Veronika. "Nezinu ne­vienu citu, kas tik daudz gulētu. Tomēr tā vismaz viņš ir aizvēries."

"Aizveries, Veronika," Randalfs miegā nomurmināja.

"Tipiski!" iesaucās Veronika.

Viņi atgriezās pa to pašu ceļu, atpakaļ pa līkumoto taku cauri Pelējuma kalniem. Lēni pagāja rīts, un drīz jau bija agra pēcpusdiena.

Dunn.