Jezgas zeme

Elfs, kas stāvēja mazā ceļa bedrītē, nosvieda zemē sapla­cinātu metāla disku ar kaut ko līdzīgu snīpim un saīdzis aizsoļoja. Džo pietrausās kājās, paskatījās apkārt, un viņam aizrāvās elpa. Tur, viņiem priekšā, bija Troļļu tilts.

Celts uz četrām arkām pāri upei, tilts bija stingra, tomēr bagātīgi rotāta akmens konstrukcija ar augstiem smailiem tornīšiem un krāšņiem vārtu torņiem. Tikai tad, kad Džo ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, cik nolaists īstenībā Troļļu tilts bija.

"Tas ir mazliet nokvēpis," viņš sacīja. "Un tas tornis izskatās tā, it kā tas tūlīt sabruks," viņš piebilda, rādīdams uz augšu.

Randalfs paraustīja plecus. "Troļļu tiltam ir īpaša "apdzīvotības" pievilcība," viņš teica. "Troļļiem ir daudz labu īpašību, bet tīrība un kārtība nav starp tām. Un ietiepība ir vēl viena padarīšana. Troļļi var būt ļoti ietie­pīgi, kā tu zinātu, ja jebkad būtu centies piedabūt trolli pie savas guļamistabas uzkopšanas…"

"Un viņi nekad neko nemet projām," piebilda Veronika, pamādama ar spārnu uz grabažu kaudzi vārtu torņu pakājē. "Paskat vien uz to jucekli!"

"Labdien," no kaudzes vidus atskanēja skarba, tomēr līksma balss. "Vai varu jums palīdzēt?"

Čupā sakrauti bija velosipēdu riteņi, krāni, dēļu gali, skrūves un naglas, uzgriežņi un bultas, stieples rituļi, ve­ļas rullis, putnu būris, trauku mazgājamā bļoda… un tur, uzmeties uz trejkāju soliņa, sēdēja drukns, līkkājains radī­jums ar kušķainiem matiem, un no viņa izvirzītā žokļa uz augšu slējās visai briesmīga paskata zobi.

"Protams, vari," atbildēja Randalfs, paiedams uz priekšu. "Mēs vēlamies šķērsot jūsu lielisko tiltu."

"Par to es prasīšu vienu runkuli," sacīja trollis.

"Runkuli?" pārjautāja Randalfs un izrādīja, ka meklē pa drēbēm. "Diemžēl man nupat beigušies runkuļi."

"Tad rāceni," neatlaidās trollis. "Tev noteikti jābūt kā­dam rācenim."

"Nav gan," teica Randalfs.

"Nu tad burkānu," sacīja trollis. "Derēs jebkura no saknēm."

"Piedod," taisnojās Randalfs.

"Kartupeli?" viņš vedināja. "Nekāda vaina, ja tas būs mazliet iepelējis."

"Diemžēl nav," teica Randalfs.

Trollis nopūtās. "Sīpolu? Redīsu? Jaunu kukurūzas vālīti? Labi, es samierināšos ar mazu zirnīti."

Randalfs skumji pašūpoja galvu.

"Kas jūs par ceļotājiem?" trollis bija neizpratnē. "Jums pa visiem nav ne pupiņu pāksts. Es nezinu," viņš noklakšķināja mēli. "Un kas tad jums ir?"

Randalfs vērsās pie Džo. "Es esmu nonācis mulsinošā situācijā," viņš sacīja. "Saproti, man ir mana karotājvaroņa atsaukšanas burvestība un kareivīga papagailiene, bet vai­rāk nekā…"

"Mani tu noteikti neiztirgosi!" sašutusi iekliedzās Veronika.

"Kas tad tevi ņems?" atcirta Randalfs. "Tagad tā, Džo. Laikam jau tev…"

Džo parakņājās bikšu kabatās, tad izvilka vecu auto­busa biļeti un saldējuma kociņu. Viņš tos pasniedza Randalfam.

"Kaujas ratu ceļazīme no tālas zemes," sacīja Randalfs, turēdams rokā autobusa biļeti.

Trollis izskatījās domīgs. "Tas ir vilinoši," viņš atzinās. "No tālas zemes, tu saki? Nelaime ir tā, ka es tā īpaši nekur netieku…"

"Tu mani pārsteidz," ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," noteica Randalfs un atkal pie­vērsās trollim. "Nē? Labi. Tad kā būtu ar šo? Ar miniatūru airīti?"

"Miniatūrs airītis," atkārtoja trollis, aplūkodams saldēju­ma kociņu. "Ļoti jauks, ļoti jauks. Lielisks darinājums, bet mazliet kā lai to pasaka? Mazliet tāds kā pamazs."

Randalfs jautājoši paskatījās uz Džo.

Džo izgrieza uz āru priekšējās kabatas. "Tukšas," viņš nočukstēja. "Man nekā cita nav…" Runājot viņš pārbau­dīja pakaļējās kabatas, un tur, iespiedusies stūrī un valdī­dama šņukstus, bija mazā sudraba tējkarotīte.

"Te ir šī," viņš nenoteikti teica, paceldams to rokā. "Šī te… Šausmu… tējkarote!"

"Šausmu tējkarote!" iesaucās Randalfs, ar plašu vēzienu paņemdams karoti. Karote bikli iepīkstējās.

Randalfs to neņēma vērā. "Elfu izkalta. Maģijas pilna…"

"Šausmu tējkarote," bijīgi atkārtoja trollis, kad Randalfs ielika to viņa lielajā, netīrajā rokā. Tējkarote nopūtās. "Protams, parastā samaksa ir runkulis vai rācenis. Bet tev ir godīgs paskats… Nu tad ejiet. Tā ir Šausmu tējkarote! Laipni lūgti uz Troļļu tilta."

"Beidzot," Randalfs nomurmināja. "Un vēlreiz paldies," viņš sacīja, kad trollis atvēra vārtus un ar rokas mājienu aicināja viņus iekšā. "Bija prieks ar tevi sadarboties."

"Kamēr vien tu atceries: nākamreiz es prasīšu runkuli un neko citu," teica trollis, iedams atpakaļ pie sava soliņa.

Džo paņēma Henriju pie saites un sekoja Randalfam un pārējiem. Uz Troļļu tilta bija tirgus diena, un visapkārt valdīja drudžaina darbošanās, jo, lai gan troļļi dzīvoja patiltē, viņu trokšņainā kaulēšanās, preču maiņa un tir­gošanās notika virspusē. Virkne lūku nemitīgi atvērās un aizcirtās, kamēr troļļi rosījās starp tām. Gar margām abās tilta pusēs rindojās apjumti stendi un steķu galdi, apkrauti ar visādu drazu, ko tirgoja aizrautīgi troļļi, pieklājīgi iz­kliegdami, kādas preces viņi pārdod.

"Vecas auklas! Te nāciet un pērciet vecas auklas! Pie­ejamas visādos garumos."

"Labākās dažādu pāru zeķes uz Troļļu tilta, ja vēlaties apskatīt! īpaši nemazgātas un novecinātas ar pīkstkodēm!"