Jezgas zeme

Tālu viņiem aiz muguras klusi sprāga Dunošais kalns. Pūkainās pīkstkodes nemierīgi laidelējās, meklēdamas pazaudētas zeķes, ko ēst, sušķaputni vāļājās ceļmalā pe­lējuma putekļos, bet bars apaļīgu, ragainu vaboļu lēni aizdūca garām, meklējot kāvējpīpenes, ko apputeksnēt.

"Tās izskatās pēc maziem Ragainajiem Baroniem," Džo iesmējās.

Veronika pamāja ar galvu, noklakšķināja knābi un norija siekalas. "Vienīgi tās labāk garšo," viņa sacīja.

Džo saviebās un novērsās. Pa­griežot galvu, viņš ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko mirgojam.

"Kas tas bija?" viņš jautāja, skatī­damies uz leju.

"Kas bija kas, kungs?" atsaucās Norberts.

"Tas," teica Džo, rādīdams lejup uz Norberta kreiso pēdu. "Uzma­nīgi, neuzkāp virsū."

Tiešām, blakus Norberta kreisajai kājai, mirgojot pusgaismā, maza sud­raba tējkarotīte putekļos dejoja kaut ko līdzīgu vientulīgai mazai dejai. Tā gāja riņķī apkārt aizvien mazākos apļos. Beidzot apļi kļuva tik mazi, ka tējkarote apstājās uz vietas, sagrieza pēdējo spīguļojošo pirueti un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Džo nolēca zemē un uzmanīgi to pacēla. Kad viņš tējkaroti bija saņēmis rokā, tā nopūtās.

"Vai jūs dzirdējāt?" Džo jautāja, paceldams to augstāk. "Man liekas, ka tā klusi nopūtās."

"Tā ir vientuļa," sacīja Norberts. "Tā droši vien ir nošķī­rusies no tā skrejošā galda piederumu bara."

"Apburta tējkarote," drūmi noteica Veronika.

"Vai es to varu paturēt?" apjautājās Džo.

"Kas atrod, tas patur," sacīja Veronika. "Tā labi saderēs ar tavu kastroli un cepeša dakšu." Viņa sabužināja kakla spalvas un pacēla knābi. "Tu vari to saukt par Šausmu tējkaroti un iebiedēt ar to milžus!"

"Kāpēc mēs esam apstājušies?" atskanēja Randalfa balss. "Un vai kāds pieminēja tēju?"

"Es gandrīz uzkāpu uz tējkarotes, kungs," paskaidroja Norberts. "Tas varētu būt ļoti sāpīgi. Mana tante Berta Lielkāje vienmēr kāpa visam kam virsū. Vai, pareizāk sakot, kāpa iekšā. Toreiz, kad viņa iekāpa tādā prāvā…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Paldies, Norbert. Tagad, kad tu esi pilnībā gatavs, Džo, mums varbūt vajadzētu doties tālāk. Mūsu misija mūs gaida, un mums vēl tāls ceļš ejams."

Džo piekrītoši pamāja un ieslidināja karoti pakaļējā kabatā. Norberts pieliecās, uzvilka viņu augšā un vēlreiz sāka iet. Randalfs sakņupa uz priekšu un atkal iesnaudās.

Nepagāja ilgs laiks, kad ceļš izvijās laukā no Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm un sāka līkumot pa to pakā­jes pauguriem. Tie bija tikpat kaili un appelējuši kā kalni un stipri oda pēc vecām zeķēm. Labajā pusē Džo ieraudzīja augstu, ieapaļu pauguru, kurn viņš iesākumā nebija pa­manījis. Atšķirībā no citiem to klāja bieza zāle un milzīgas dzelteni baltas pīpenes, kuru saldā smarža bija jūtama gaisā. Ķekatpeles skraidelēja starp zaļojošiem augiem; virs galvas plivinājās tauriņi. Džo ieelpoja brīnišķīgo, svaigo gaisu. Viņš viegli uzsita Norbertam pa plecu.

"Ne tik ātri, Norbert. Izbaudīsim šo skatu," viņš sacīja. "Cik jauka vieta! Kā to sauc?"

Norberts nemierīgi nodrebinājās, tā ka Džo gandrīz zau­dēja līdzsvaru.

"Uzmanīgāk!" viņš iekliedzās. "Es nupat gandrīz no­kritu! Skaties, Norbert! Re, tur! Cik glīta!"

īpaši pievilcīga ķekatpele ar lielām, zilām acīm uzma­nīgi nāca cauri zālei, kas šūpojās smaržīgajā vējiņā, kurš uzbužināja peles baltās spalviņas.

"Tas ir Nekaitīgais paugurs," paskaidroja Norberts.

"Nekaitīgais paugurs!" Randalfs uztrūkās no miega. "Norbert, mīļo draudziņ," burvis teica, "kāpēc tā gadās, ka pamodies es allaž tevi redzu stāvam uz vietas ar ieplestu muti?"

"Tas bija Džo dēļ," Norberts taisnojās. "Viņš gribēja izbau­dīt šo skatu."

Tieši tobrīd ķekatpele īsi iekliedzās, jo pīpene plaši atvēra žokļus un aprija to veselu. Tad pīpene pretīgi atraugājās.

"Man likās, ka to sauc par Nekaitīgo pauguru!" Džo šausmās iesaucās.

"Jā, paugurs ir gluži nekaitīgs," sacīja Veronika. "Tikai jāpiesargās no kāvējpīpenēm."

Džo papurināja galvu. "Šī ir traka vieta," viņš nomurmināja. Viņš paskatī­jās lejup, lai pārbaudītu, vai Henrijs ir vēl tuvumā. "Pie manis!" viņš uzsauca.

"Nāc te augšā man blakus, ja nu priekšā

ir vēl kāds "pilnīgi drošs" kalns vai ap stūri kāda "nerai­zējies, viss kārtībā" pļava."

"Es nekad neesmu dzirdējis par tādām vietām," teica Norberts. "Bet izklausās šaušalīgi!"

"Vai mēs, lūdzu, varam iet tālāk?" aizkaitināts ierunājās Randalfs. "Pamodiniet mani, kad būsim nonākuši pie Troļļu tilta."

Norberts atkal devās tālāk, šoreiz raitākā solī. Džo pa šo laiku bija sācis pierast pie jāšanas milzim uz pleca, un, tā kā Henrijs droši sēdēja viņam klēpī, Džo nomierinājās. Pamazām acu plakstiņi kļuva smagi un galva sāka klanīties.

Nākamajā mirklī Džo pamodās ar zemēm pilnu muti, un Henrijs laizīja viņam seju. Viņš pacēla acis. Randalfs bija kājās, un Norberts rosījās ap viņu, mēģinādams notīrīt vina drēbes.

"Nē, nestāsti man," Randalfs rājās. "Vēl viena bedre! Tev tiešām jāiemācās skatīties, kur tu ej, Norbert."

"Tā nebija bedre," asarainā balsī taisnojās Norberts.

"Nē," atskanēja maza, dusmīga balstiņa. "Tā īstenībā bija tējkannas bedrīte, un mana tējkanna ir pilnīgi no­rakstāma!"