Jezgas zeme

"Henrij!" sauca Džo, lēkdams no zāles kušķa uz kušķi un mēģinādams panākt Henriju. Jo vairāk viņš tika ap­pūsts, jo grūtāk bija noturēt līdzsvaru. "Henrij, šurp…

Āāāā!"

PLUNKŠ!

Džo uz sejas nogāzās violetajos dubļos. Tālu priekšā Henrijs panāca sārto smirdcūku un klupa tai pie astes. Ar augstu spiedzienu cūka pacēla dibenu un ar pārsteidzošu spēku nolaida gaisu. Troksnis it kā būtu sprādzis mazs lielgabals atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!.'..

"Kāds ir noķēris sārto smird­cūku," sacīja Randalfs.

Smaržu purvā Džo pie­cēlās kājās. Smaka bija tik šausmīga, ka no tās asaroja acis. Šķita, ka Henrijs ir šokā. Sārtā smirdcūka uzvaroši stāvēja uz sava mazā zāles kušķīša, asti paslējusi gaisā. Aiz tās no violetajiem dubļiem pacēlās neliels pau­gurs.

Tam bija divas cūkas sārtas acis, kas nemirk» šķinot nopētīja Henriju un Džo. Tam bija cūkas sārts šņukurs, kas sakrunkojās, ostot gaisu un dusmās cūciski sprauslājot. Tam bija divi milzīgi ilkņi, kas zalgoja Smaržu purva sārtajā gaismā.

"Henrij," klusi ierunājās Džo. "Laiks iet, Henrij."

Iesmilkstējies Henrijs parāvās atpakaļ.

Milzu sārtā smirdcūka uzrāpās uz zāles kušķa blakus sārtajam smirdcūkas sivēnam, lēni pagriezās ar pakaļpusi pret Džo un Henriju un augstu pacēla gaisā savu lielo dibenu.

"Henrij!" uzkliedza Džo. "Skrien, ko vari!"

Milzīga lielgabala sprādzienam līdzīga skaņa atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!…

"Kāds ir noķēris sārto smirdcūku māti," sacīja Randalfs.

Tajā brīdī Henrijs izdrāzās no mutuļojošās sārtās miglas uz takas. Mirkli vēlāk viņam sekoja Džo.

"Visiem sakāpt," sauca Norberts, paceldams viņus abus.

"Uz Milžu kalniem, Norbert!" uzkliedza Randalfs. "Un atcerieties, pirms būsim nonākuši tur, elpojiet caur muti!"

Saule rietēja, kad viņi tuvojās Milžu kalniem. Randalfa krācieni un Norberta soļu maigie būkšķi bija vienīgās skaņas klusajā gaisā, vismaz bija vienīgās, līdz tām pie­vienojās cita skaņa, tikpat neskanīga.

"La, la, la…"

Skaņa slīdēja pa vakara debesīm. Džo pacēla acis, un tur, pa ceļu viņu virzienā no Elfu meža puses soļoja sa­kumpis, ēnains stāvs apmetnī ar uzvilktu kapuci. Padusē tas turēja vīstokli, kas izskatījās pēc audekla vai paklāja.

Neskanīgā dziesma kļuva skaļāka.

"La, la, la, la-la."

Džo nodrebinājās, un pakausī viņam saslējās stāvus mati.

.

7

Kad vientuļais stāvs pienāca tuvāk un noņēma kapuci, Džo bija pārsteigts, ieraugot pazīstamu seju.

"Grabi!" iesaucās Randalfs. "Cik labi atkal tevi satikt!"

Grablijs paskatījās augšup. "Randij\" viņš atņēma svei­cienu. "Ceļo šurp un ceļo turp, ko? Un es skatos, tev līdzi ir karotājvaronis, ietērpts kaujai."

"La, la, la…"

"Protams!" sacīja Randalfs. "Mēs esam svarīgā misijā Ra­gainā Barona uzdevumā, vai ne, Džo?"

Bet Džo neatbildēja. Viņš klausījās dziedāšanā.

"La, la, la… "

Džo sarauca pieri. Šķita, ka troksnis nāk no audekla vīstokļa, kas Grablijam bija padusē.

"Jā, mēs dodamies uz Milžu kalniem," Randalfs turpināja.

"Drīzāk jūs nekā es," sacīja Grablijs, sašķobīdams seju.

"Man ir pilnīga paļāvība, ka tavs karotāja ietērps kalpos savam mērķim," teica Randalfs.

"Tu dabū to, par ko tu maksā," apliecināja Grablijs.

"Tieši tā," atsaucās Randalfs. "Bet es esmu nepieklājīgs, Norbert," viņš piebilda, "palīdzi man tikt lejā."

"Nē, nekāp lejā manis dēļ," iebilda Grablijs. "Es jau tāpat esmu nokavējies."

"La, la, la. La, la, la." Neskanīgā dziesma skanēja aiz­vien skaļāk. "Vai neviens cits to nebija pamanījis?" Džo bija neizpratnē.

"Nokavējies?" apjautājās Randalfs, līdzjūtīgi noklakšķinot mēli. "Bet vispirms ko tu dari tik tālu no Goblinpilsētas?"

"La, la, la."

"Es arī esmu svarīgā misijā Ragainā Barona uzdevumā," sacīja Grablijs, paceldams nodriskāto, izbalējušo un maz­liet netīro muzikālā auduma vīstokli. "Ak, es esmu tā no­skrējies, tici man," viņš īgni skaidroja. "Izmeklējos visur, tik tiešām." Viņš nopūtās. "Aiz tā visa ir Ragainā Barona sieva…"

"Ingrida?" jautāja Randalfs.

"Ragainajam Baronam bija tikai viena sieva, kad es pē­dējo reizi viņus redzēju," atcirta Grablijs. "Viņa grib dzie­došos aizkarus. Es pats par tiem nekad neesmu dzirdējis, bet viņa zvēr, ka esot tos redzējusi manā katalogā. Un, ko Ingrida grib, to Ingrida dabū!"

Randalfs saprotoši māja ar galvu.

"Tā nu es esmu vazājies apkārt," viņš stāstīja. "Te un tur, un visur citur. Laimīgā kārtā man ir pazīšanās," viņš pie­bilda. "Man izdevās sadzīt rokā šo te. Apburts audums. Ļoti rets, par to es galvoju. Es dodos atpakaļ uz Goblinpilsētu, lai liktu no tā pašūt dziedošos aizkarus."

"La, la, la…"

"Un to sauc par dziedāšanu?" iejautājās Veronika. "Drī­zāk izklausās pēc skumjas maušanas…"

"Aizveries, Veronika," viņu apsauca Randalfs. "Nešau­bos, ka Ingridai tie patiks."

"Es tā ceru," nomurmināja Grablijs, pagriezdamies un aizsteigdamies uz Goblinpilsētas pusi. "Es tiešām ceru."

Tuvojoties Milžu kalniem, ainava kļuva akmeņaina un neauglīga. Krūmu audžu vietā parādījās zāles kušķi, dzelkšņi un biezlapu sukulenti, kas Norbertam šķita neat­vairāmi.