Jezgas zeme

Randalfs nopūtās. "Labi, labi," viņš sacīja. "Jūs esat uz­varējuši! Es tikai esmu pārāk līdzjūtīgs, tā ir mana nelai­me! Reizēm pastrādāju muļķības. Iesim, lai tas būtu darīts. Sekojiet man." Viņš pagriezās un savāca augstāk savu mantiju. "Bet turieties blakus."

Drošības dēļ saspiedušies kopā, Randalfs un Norberts lēni virzījās atpakaļ pa savām pēdām. Veronika modri vē­roja, sēdēdama Randalfam uz galvas.

"Es domāju, ka mēs tuvojamies," viņa pēc kāda laika paziņoja un pavēzēja spārnu uz priekšu. "Paskatieties uz tām lielajām pēdām un kā ir uzvandīti putekļi."

Randalfs pamāja ar galvu. Norberts sāka īdēt.

"Kšššš!" nošņācās Randalfs, piespiedis pirkstu pie lūpām. "Mēs negribam…"

"AK, VAI!" novaimanājās Norberts un rādīja uz saliektu trejzarotu metāla gabalu. "SKATIETIES!"

Tas bija Viltības trejzaris, galīgi saliekts un atstāts guļam putekļos. Randalfs to pacēla un noskurinājās.

"Un te!" iesaucās Veronika. Viņa nolaidās lejā un uz­metās uz pamesta Spēka stulmzābaka.

Norberts sāpēs iegaudojās. "Ak, Džo," viņš pinkšķēja. Viņš pacēla vientuļo gumijas zābaku un izmisīgi to ap­skāva. "Tas laikam ir nomucis no kājas," viņš šņukstēja, "kad viņš… kad viņš… viņš…" Norberts iztaisnojās un nopētīja apvārsni, vai kaut kur nemanīs savu jauno draugu karotājvaroni. Bez milzu pēdu nospiedumiem putekļos, kas stiepās pāri korei, nekā cita nebija. "DŽO!" viņš klie­dza. "DŽO!"

Izmisīgā skaņa atbalsojās kailajos kalnos un izzuda bez atbildes.

"DŽO!!"

Veronika uzspurdza gaisā un nolaidās viņam uz pleca. "Diez vai Džo var tevi dzirdēt," viņa klusi teica.

"Nekad jau nevar zināt," sacīja Norberts, un viņa lūdzo­šajā balsī skanēja vēlēšanās, kaut tā būtu. "Ja nu mans vectēvocis Lerijs Nelaimīgais man kaut ko iemācīja, tad tas ir nekad nezaudēt cerību. "Kaut kas gadīsies," tā viņš mēdza teikt, iekams pūķis viņu apēda. "Kaut kas gadīsies…""

"Baidos, ka tas ir gadījies," Randalfs maigi teica. Viņš turēja rokā saplacinātu nespodra sudraba disku.

"K… kas tas ir?" Norberts nodrebinājās.

Randalfs viņam parādīja saliekto melno rokturi, kas rēgojās vienā malā. "Sarkasma bruņucepure," viņš sacīja.

"Nē," Norberts noelsās. "Nevar būt… Tu taču ne­domā…"

"Kā tu pareizi teici," Veronika sarūgtināta nomurmināja, "tu dabū to, par ko tu maksā." Viņa noklakšķināja. "Skopulis!"

"Bet tā nevar būt viņa bruņucepure," teica Norberts, aptaustīdams plakano metāla gabalu. "Lūdzu, pasaki, ka tā nav."

"Baidos, ka ir gan," sacīja Randalfs. Viņš papurināja galvu. "Pilnīgi saplacināta. Saberzta miltos. Sadauzīta. Plakanāka par uzsprāgušu gāzes vardi, pat tā varētu teikt…"

"Izbeidz!" Norberts iegaudojās un ar rokām aizspieda ausis. "Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz!"

"Mieru, mieru," teica Randalfs un paplikšķināja Nor­bertam pa roku. "Ir jau labi, Norbert."

"Bet nav gan labi, kungs!" Norberts bļāva. "Nemaz nav labi. Vispirms Kventins. Tagad Džo!" Viņš no kabatas izvilka netīru mutautu un skaļi izšņauca degunu. "Es to vienkārši nevaru izturēt!"

Veronika metās virsū Randalfam. "Tu pie tā visa esi vainigs!" viņa kliedza. "Es ne mirkli nedomāju, ka Džo tam ir gatavs. Ir nu gan karotājvaronis!"

"Bet viņš tāds bija" Randalfs iebilda. "Es pats viņu atsaucu…"

"Tu atsauci Kventinu!" nerimās Veronika. "Un kas ar vinu notika?"

"Au-vai-vai!" vaimanāja Norberts.

"Norbert, esi rāms!" uzsauca Randalfs. "Mēs varam atsaukt vēl citus karotājvaroņus. Pat labākus…"

""AU-AU-VAI!"

"Trešā reize ir laimīga, ja?" Veronika pajautāja. "Nu vai zini, Randalf, tu gan reizēm vari būt nejūtīgs. Varbūt paņem līdzi to saliekto cepeša dakšu un samīcīto kas­troli?" viņa nicīgi ieteica. "Varbūt varēsi dabūt atlīdzību!"

"Tā nu gan ir ideja," domīgi sacīja Randalfs.

"AU-VAI-VAI!"

"Slikta ideja," Randalfs steidzīgi piebilda. "Protams, man ne prātā nenāk…"

"Tev taisnība," teica Veronika. "Grablijs tam nemūžam nepiekristu."

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Es brīnos par tevi. Neņem viņu vērā, Norbert."

"Bet ko tad mēs darīsim, kungs?" Norberts raudulīgi vaicāja.

"Mēs nevaram palikt te," sacīja Randalfs. "Un man nav nekādas patikas atgriezties pie Ragainā Barona. Ja mēs viņam pastāstīsim, ka tas nelietis milzis vēl aizvien ir savā vaļā un ka mēs vēl turklāt esam pazaudējuši savu karotājvaroni," viņš turpināja, kamēr Norberts nošņaukājās mutautā, "viņš nebūs nekāds laimīgais Ragainais Barons."

"Es neesmu laimīgs," sacīja Ragainais Barons, staigā­dams šurp un turp pa lielo pieņemšanas zāli. "Es nemaz neesmu laimīgs!" Viņš centās sevī panākt attiecīgu no­skaņojumu.

Vispirms jau Ingrida visu dienu nebija likusi mieru ar saviem dārgajiem dziedošajiem aizkariem, un nebija nekādu ziņu no Grablija, kopš viņš tam bija iedevis mai­siņu ar sudraba nieķeļiem. Vēl ļaunāk, pili bija apsēdusi nepārtraukta goblinu, elfu un troļļu plūsma, kas visi žēlo­jās par saplacinātu ražu, par norautiem salmu jumtiem, par saspiestām aitām, un ko viņš kā Jezgas zemes Ragainais Barons domājot darīt, lai vērstu to par labu? To viņi visi vēlējās zināt.