Jezgas zeme

"Ņam, te ir vēl viens," viņš sacīja, pēkšņi pieliecās, no­lauza lapu un iebāza to mutē. No viņa pleciem atskanēja trauksmes un briesmu kliedzieni: Randalfs izmisīgi tvēra pēc atbalsta, Veronika uzspurdza gaisā, un Džo pūlējās noturēt Henriju, lai tas neizslīd viņam no klēpja. "Kur garšīgi!" viņš ar pilnu muti nomurmināja.

"Norbert, lūdzu, rimsties to darīt!" asi uzsauca Randalfs. "Šoreiz mēs visi gandrīz aizlidojām pa gaisu!"

"Atvaino, kungs," taisnojās Norberts. "Es tikai veselu mūžību neesmu ēdis marmelādes zāles. Es biju piemirsis, cik ļoti man tās garšo."

"Jā, labi. Tagad tu būsi diezgan ēdis," sacīja Randalfs. "Es tevi pazīstu. Tu ieraugi kaut ko tādu, kas tev garšo, un nevari apstāties. Nepataisi sevi par sārto smirdcūku!"

"Labi, kungs," teica Norberts. "Piedod, kungs."

"Un tagad kusties tālāk, Norbert," izrīkoja Randalfs. "Brašs puisis."

Viņi gāja tālāk. Paugurainie Milžu kalni stiepās tālumā.

"Tam milzim jābūt tepat kaut kur tuvumā. Turi acis vaļā, vai nemanīsi saspiestas aitas," sacīja Randalfs.

Džo nopētīja visu apkārtni. "Kādas tad vispār izskatās saspiestas aitas?" Džo skaļi brīnījās.

"Tieši tādas, kā vari iedomāties," paskaidroja Veronika.

"Hmmm," noņurdēja Džo. "Es neredzu nevienu aitu, ne saspiestu, ne kādu citādu. Īstenībā neko daudz es nevaru redzēt," viņš piebilda. "Vienīgi akmeņus."

"Skaties vien," Randalfs pamācīja. "Tu ari, Veronika."

"Ja tu uzstāj," sacīja Veronika. "Te ir tik šausmīgi. Sausa, putekļaina, vientulīga vieta. Kāpēc lai kāds te gribētu dzīvot?"

"Šeit es kādreiz dzīvoju," smaidot teica Norberts. "Ma­nuprāt, te ir mājīgi."

"Tev taisnība, Norbert," piekrita Veronika. "Ja tavs priekš­stats par māju ir akmens spilvena vietā un smilšu bedre gultas vietā."

"Smilšu bedres gulta?" Norberts pārjautāja. "Tīrā greznī­ba. Man un maniem divdesmit brāļiem nācās gulēt uz oļiem. Un mēs jebko būtu atdevuši par akmens spilvenu. Dzelkšņi, lūk, kas mums bija. Un, ja nakts vidū mēs gri­bējām iet uz tualeti, mums vajadzēja…"

"Jā, jā, Norbert," viņu pārtrauca Randalfs. "Nu jau pie­tiks. Tikai turpiniet meklēt aitas."

"Re, kur viena!" Džo satraukti iesaucās un rādīja uz priekšu. "Tur! Skatieties!"

"Vai tu esi pārliecināts, ka tas nav akmens?" jautāja Ran­dalfs.

"Tā kustas," paskaidroja Džo.

"Tiešām kustas," piekrita Randalfs. "Uz priekšu, Norbert."

Pieejot tuvāk, bija skaidrs, ka tā tiešām ir aita, turklāt visai nelaimīga. Tā klīda apkāit apļos, izskatīdamās apmulsusi un apjukusi. Tās vilna bija savilkta ap pleciem un pakaļkājām un saplacināta viduklī. Tā izskatījās pēc staigājošas vilnainas hanteles. Kad aita pamanīja milzi apņēmīgi slājam uz tās pusi, tā izgrūda savādu, pīkstošu blējienu, pagriezās un, tinusies putekļu mākonī, pazuda pāri korei.

"Šī aita noteikti ir tikusi saspiesta!" apgalvoja Randalfs. "Tai pakaļ!"

Norberts darīja, ko spēja, bet pārbiedētā aita bija no vi­ņiem aizmukusi. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz Veronika pamanīja divas citas.

"Re, tur!" viņa sauca, mādama ar spārnu uz sarāvušos, drebošu aitu pusi, kurām bija mežonīgas acis un hantejveida vilna. "Svaigi saspiestas aitas!"

"Labi, Veronika," uzslavēja Randalfs. "LJn, ja mēs seko­sim viņu pēdām, tās mūs aizvedīs tieši pie vainīgā, neviena cita kā Engelberta Milzīgā, varu galvot!"

Džo cītīgi norija siekalas. "Es jūtos mazliet satraukts," viņš klusi atzinās.

"Džo, Džo, Džo," sacīja Randalfs, it kā runādams ar mazu bērnu. "Mēs neesam satraukti, ja? Protams, mēs at­ceramies, ka mums ir mūsu Viltības trejzaris. Ūū, draudīgs trejzaris! Mums ir mūsu Sarkasma bruņucepure. Bīstama, bīstama bruņucepure! Viss, kas mums jādara, ir jāparāda tam Engelbertam, kurš te ir noteicējs. Kurš ir noteicējs, Džo? Kurš ir noteicējs?"

"Es esmu noteicējs," nedroši teica Džo. "Es esmu notei­cējs."

Norberts slampāja tālāk, sekodams aitu pēdām. Viņš gāja augšā un lejā pa viļņaino, akmeņiem klāto apkārtni dziļāk un dziļāk Milžu kalnos. Reizēm viņi pagāja garām alu atverēm, no kurām bija dzirdamas snaudošo milžu miegainās skaņas.

"iMāmiņ, māmiņ," kāds noņurdēja.

"Mans miera mīļum," murmināja citi zemās, piesma­kušās balsis.

Un gaisu pildīja žļakstoņa no sūkātiem īkšķiem un varena, dārdoša krākšana.

"Va… vai tu domā, ka mēs tuvojamies?" Džo apjautājas drebošā balsī.

Randalfs piekrītoši pamāja. "Spriežot pēc tā tur nelaimi vēstošā jucekļa," viņš teica, "tieši te mūsu aitas tika sa­spiestas. Klusu visi!"

Vējš pēkšņi norima, un gaiss kļuva savādi mierīgs. Nor­berts nolika Randalfu un Džo zemē, un Džo pieāķēja Henrijam pavadu. Veronika, sabužinājusi spalvas, sēdēja Randalfam uz galvas. Visi saspringti klausījās.

"Tik klusi," Veronika pusbalsī noteica. "Pārāk klusi. Man tas nepatīk."

"Aizveries, Veronika," nočukstēja Randalfs, kas domāja tieši to pašu.

"Ko īsti mēs cenšamies saklausīt?" čukstus jautāja Džo.

Tajā brīdī kalnos skaļi atbalsojās sāpju pilns blējiens, un aita ar izvalbītām acīm un saspiestu vilnu uzbrāzās pāri korei un aizsteidzās pāri akmeņainajai zemei.

"Kas tad…?" Randalfs iesāka.

"NĒ!" nodunēja skaļa un dusmīga balss. "TAS NAV TAS PATS! TAS GALĪGI NAV TAS PATS!"