Jezgas zeme

"Runkuļi! Lūdzu, nāciet un aplūkojiet manus jaukos runkuļus!"

Visur stāvēja kastes un maisi, katrs pildīts ar visāda ap­veida un lieluma grabažām un dažādām ēdamām saknēm.

"Troļļi ir pazīstami visā Jezgas zemē ar savām ēdamām saknēm," Randalfs paskaidroja. "īpaši ar runkuļiem. Viņiem piemīt kaisle uz runkuļiem."

"Nevar būt," sacīja Džo, ejot garām ļodzīgai letei, uz kuras bija sakrauta vesela runkuļu piramīda.

Lēnām viņi gāja pāri lielajam Troļļu tiltam, un ausīs viņiem skanēja kaulēšanās un tirgošanās.

"Es tev došu ievārījuma burciņu ar kāju nagu atgriezu­miem un cauru spaini."

"Piesvied klāt vēl zirņu miltu sausiņu, un darījums būs noslēgts."

"Kas pirks manus saldos, sarkanos cukurgailīšus? Trīs­reiz pasūkāti un nomesti uz paklāja…"

"Pudeļu kakliņi! Pudeļu kakliņi!"

"Pudeļu dibeni! Pudeļu dibeni!"

Pilnīgi apmulsis, Džo apstājās. Te bija tik daudz ko re­dzēt un dzirdēt.

"Visi turieties līdzi!" pagriezies atpakaļ, no tilta gala ne­pacietīgi kliedza Randalfs. "Norbert, liec nost to rāceni. Nav īstais ēšanas laiks. Nāc taču, Džo. Mēs te nevaram pavadīt visu dienu."

"Piedod," Džo atsaucās un, aizvilcis Henriju projām no iz­stādītiem jocīga izskata burkāniem, steidzās panākt pārējos.

"Kur tu tik ilgi biji?" nerimās Randalfs.

"Tas bija tik aizraujoši," taisnojās Džo. "Visi te šķiet tik draudzīgi un pieklājīgi." Viņš sarauca pieri. "Bet ko viņi iesāk ar visiem tiem mēsliem?"

"Troļļu paradumi," Randalfs paskaidroja, "ir tikpat no­slēpumaini, cik tie ir dīvaini…"

"Vārdu sakot," Veronika iejaucās starpā, "viņš nezina. Bet tev vajadzētu redzēt, kādas ir viņu guļamistabas!"

"Ne tik skaļi," aizrādīja Randalfs, ejot garām otram nodevu savācējam šajā tilta galā. "Troļļu jūtas var viegli aizskart."

Šis trollis bija visādā ziņā tāds pats kā nodevu savācējs otrajā galā, izņemot viņa balsi, kas bija augsta un spalga.

"Man jau sāk jūsu pietrūkt," viņš nopīkstēja.

Randalfam un Džo atkal sēžot Norbertam uz pleciem, Veronikai Randalfam uz galvas un Henrijam rikšojot nopa­kaļ, viņi turpināja ceļu. Džo paskatījās apkārt un nopūtās, kad Troļļu tilts pazuda viņam aiz muguras. Kreisajā pusē bija plašs un neauglīgs līdzenums; labajā purvains muklājs.

Piepeši Veronika iekliedzās. "Priekšā Milžu kalni!" viņa sauca, ar spārnu aizsegdama acis no saules, kas tuvojās apvārsnim.

"Lieliska ziņa!" nožāvājies teica Randalfs. "Mēs pat ne­manīsim, kad būsim jau tur." Viņš vērsās pie Džo. "Un tu, Džo Barbariskais, reizi par visām reizēm varēsi pierādīt savu karotājvaroņa bezbailību."

"Fantastiski," Džo nomurmināja. "Nevaru vien sagaidīt. Īstenībā…" Pēkšņi viņš savieba seju. "Fūūūū!" viņš no­stenējās. "Kas tā par šausmīgu smirdoņu?"

"Piedod," sacīja Norberts. "Droši vien es kaut ko būšu ieēdis uz Trollu tilta."

"Ne jau tu," teica Džo. "Es runāju par to salkano, šķebīgo smaku." Tas bija tēta skūšanās losjona, māmiņas aromterapijas eļļu un māsas lēto smaržu sīvs sajaukums kopā ar pūstošām augu valsts paliekām. Viņš aizspieda degunu. "Tā ir vēl briesmīgāka nekā Pelējuma kalnos!"

Veronika knābja priekšā vēcināja spārnus. Henrijs briesmīgi smilkstēja un berzēja purnu pret zemi.

"Tas ii' Smaržu purvs," paskaidroja Randalfs. "Man pa­šam tas aromāts tīri labi patīk."

"Tev patiktu gan," teica Veronika.

"Tas man atgādina manu mīļoto Morvennu," viņš sap­ņaini sacīja. "Morvennu Daiļo, kā viņu dēvēja…"

"Tikai viņai aiz muguras gan ne," Veronika nomurmi­nāja. "Vismaz tad ne, kad viņai izauga tā bārda."

"Tas bija nelaimīgs gadījums," Randalfs aizstāvējās. "Es vin­grinājos. Morvenna saprata pat tad, ja viņas tēvs nesaprata."

"Morvenna! Morvenna! Nolaid leja savu zeltaino bardu!" ķiķināja Veronika.

' "AIZVERIES, VERONIKA!" uzkliedza Randalfs ar stipri piesarkušu seju.

Jo tālāk viņi gāja, jo tuvāk ceļam pienāca Smaržu purvs, līdz tie bija gluži blakus un tos atdalīja tikai šaura akmeņu rinda. Džo skatījās pāri purvam. Tīts sārtā miglā, tas bija plašs un līdzens ar milzu lēpju lapu audzēm un zāles kušķiem, un ar tumšām spīdīgu, violetu dubļu lāmām, kuras plunkšķēja un šņāca, no apakšas uzburbuļojot smar­žīgām gāzēm.

"Nāc šurp, Henrij," viņš sauca, vicinādams pavadu, kad suns apstājās ceļmalā. Galvu noliecis un pacēlis asti, viņš visapkārt sāka aizrautīgi ostīt zemi. "Henrij!" Džo kliedza. "Henrij, nāc šurp!"

Džo pamanīja, ko Henrijs tur bija saodis. Tas bija mazs, sārts, kārpainai mežacūkai līdzīgs radījums ar nokarenām ausīm un saskrullējušos asti, kas nekustīgi stāvēja uz kāda zāles kušķa, ko ieskāva lēpju lapas un burbuļojoši dubļi. Nemirkšķinādams acis, tas blenza uz suni.

"HENRIJ!" Džo iebļāvās.

Skaļi un satraukti ievaukšķējies, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu un lēca uz zāles kušķi. "Ak vai! Viņš domā, ka tā ir vāvere," sauca Džo, nolēkdams no Norberta pleca un dzīdamies viņam pakaļ.

"Nāc atpakaļ!" kliedza Randalfs. "Nekad nedzenies pakaļ sārtajai smirdcūkai!"

"Kāpēc ne?" jautāja Norberts.

"Gadījumam, ja tu to noķer, muļķi!" paskaidroja Veronika.