Jezgas zeme

"Viss ir manā ziņā," viņš tiem bija teicis. "Tieši šobrīd slavens burvis un labi apmācīts karotājvaronis ir ceļā, lai tiktu galā ar nelietīgo milzi." Tomēr viņam pašam šie vārdi neizklausījās diez ko patiesi.

Ragainais Barons noņurdēja. "Randalfs Gudrais, tik tiešām! Es esmu valkājis gudrākus apakšbikšu pārus!"

Viņš desmito reizi tikpat minūšu laikā paskatījās pulk­stenī un piegāja pie loga.

"Visa šī neciešamā gaidīšana!" viņš novaidējās, skatī­damies laukā. "Tā ir tā nelaime, kad esi tik varens un svarīgs. Pusi mūža tu pavadi, gaidot, kad citi izpildīs tavas pavēles!"

"VOL-TER!"

Ingridas griezīgā balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis nazis, la ka sacēlās putekļi un Ragainajam Baronam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Viņš aizvēra acis un lēni izskaitīja lulz desmit. Uz kādu mirkli viņš pilnīgi bija aizmirsis savu sievu. Tas nekad nebija prātīgi.

" VOLTER!" viņa spalgi kliedza. Kristāla lustra klusi iešķindējās. "Vai tu mani dzirdi?"

"Deviņi… desmit." Ragainais Barons atvēra acis. "Skaļi

un skaidri, manu mazo ritulmaizlt," viņš atsaucās.

"Nesaukā mani par rituļmaizīti," Ingrida kliedza. "Kur ir mani dziedošie aizkari? To es gribētu zināt. Kur tie ir, Volter?"'

"Viss ir manā ziņā," Ragainais Barons atbildēja. "Es tos gaidu kuru katru bridi."

"To pašu tu teici pirms stundas," Ingrida iebilda. "Bet katru reizi, kad klaudzina pie durvīm, tas ir vēl kāds, kas žēlojas par savām draņķa aitām!"

"Tagad kuru katru bridi," Ragainais Barons viņai apgalvoja.

"Labāk nemelo man, Volter," sacīja Ingrida, un viņas balsī, tai kļūstot klusākai, ieskanējās draudi. "Vai atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad es tevi pieķēru melos?"

"Par daudz labi atceros," attrauca Ragainais Barons un maigi noglāstīja savas spurainās ūsas. Zaļā krāsa, ūsām augot, bija gandrīz izzudusi.

"Nākamreiz es izlietošu visu pudeli!" viņa kliedza.

Ragainais Barons saviebās un bēdīgi paskatījās uz tukšo ceļu. "Kur tu esi, Grablij?" viņš nomurmināja. "Nepievil mani…"

"Un drāšu suku!" Ingrida piebilda.

Ragainā Barona acis ieguva metālisku mirdzumu. "Ja tu tiešām mani pievilsi, Grablij, tad tevi gaidīs vieta blakus Randalfam lejā pagraba cietumā."

"Volter!"

"Vismazākā cietuma kamera bez logiem."

"Volter!"

"Un divdesmit īpaši izvēlētas smirdcūkas sabiedrībai…"

"Kāds ir pie durvīm, Volter!" Ingrida iebļāvās. "Vai man viss jādara pašai?" "Un pastāvīgi Baroneses apmeklējumi," Ragainais Barons nomurmināja, steigdamies uz durvju pusi. "Es jau eju, mana mīļā!"

"Labi darīts!" ar izsmieklu nokliedzās Ingrida. "Un tevis paša labā, Volter, es ceru, ka tur beidzot ieradušies dzie­došie aizkari. Man līdz nāvei apnicis klausīties par sa­spiestām aitām. Es gribu, lai mani ieaijā, Volter. Es gribu, lai mani mierina…"

"Un tevi gan ieaijās, gan mierinās, manu cukurzirnīt," Ragainais Barons sauca pretī.

Viņš atvēra durvis. Neliela auguma smalks indivīds svīt­rainā tunikā un ar spalvu pie cepures stāvēja uz augšējā pakāpiena. "Sveicienu elfs!" viņš paziņoja. "Es nesu svei­cienus no Grablija kunga Goblinpilsētā."

"Vai sveicieniem līdzi ir arī kāds sainis?" Ragainais Barons cerīgi jautāja.

"Nē, tikai ziņa," teica elfs, nodūris galvu un skumji to papurinājis.

Ragainais Barons izbolīja acis. "Un kāda ir ziņa?" viņš prasīja.

Elfs dziļi ievilka elpu un ieklepojās.

"Izceļojies līdz Jezgas zemes malai uz visām četrām de­bespusēm, Grablijs no Goblinpilsētas ir ieguvis gabalu ap­burta auduma, kurš jau pašlaik tiek veidots par dziedoša­jiem aizkariem, kādi iepriekš nav ne redzēti, ne dzirdēti."

"Labi, ka tā," Ragainais Barons nomurmināja.

"Tomēr…" elfs turpināja.

Ragainais Barons pacēla roku. "Tomēr?" viņš pārjautāja. "Man nepatīk šī vārda skaņa."

"Es varētu uzreiz pāriet pie: "labākie novēlējumi", ja tev tīk," sacīja elfs.

"Vai ziņojumā nekas nav par to, kad aizkari būs gatavi?" vaicāja Ragainais Barons.

"Tā ir tā daļa, kas seko "tomēr"," paskaidroja elfs.

Ragainais Barons noklakšķināja mēli. Viņš varēja dzir­dēt, kā virs galvas Ingrida aizvien nepacietīgāk slāj šurp un turp. "Nu tad labi," viņš nopūtās. "Saki to."

"Tomēr," atsāka elfs, "neparedzētu apstākļu dēļ aizkaru gatavošana prasa mazliet vairāk laika, nekā domāts. Iespē­jams, tie tev tiks piegādāti pats vēlākais rītdien tējas laikā.

"Rītdien tējas laikā!" noelsās Ragainais Barons. "Iespējams!"

"Grablija Palētināto tērpu veikals vēlētos izmantot šo iespēju, lai atvainotos par iespējamām neērtībām…"

Ragainais Barons nosprauslājās. "Tu nezini ne pusi no tā," viņš nomurmināja. "Es nezinu, kā lai to visu paskaid­roju viņai tur augšā." Viņš papurināja galvu. "Tas tad ir viss?" viņš jautāja sveicienu elfam.

Elfs pamāja ar galvu. "Tā kā būtu," viņš sacīja un pa­stiepa roku. "Tas maksās trīs misiņa diženus."

"Ko?" brīnījās Ragainais Barons. "Tu gribi teikt, ka Grablijs atsūtīja sveicienu elfu, nesamaksājis par marku?"

"Ak, jā," atjēdzās elfs. "Es biju piemirsis. Ir vēl postskripts. Atvainojos par marku. Par to var atskaitīt no ga­līgās summas, kad būsim norēķinājušies."