Jezgas zeme

Džo skumji palocīja galvu. "Man ari tā liekas," viņš pie krita. "Nelaime ir tāda, Engelbert, ka viņš pieder man. Un man arī viņa pietrūks. Viņš ir bijis mans, kopš bija mazs kucēns."

Engelberts pacēla acis. Viņam atkārās žoklis. "Tu… tu taču nevedīsi viņu projām, ko?" viņš jautāja. "Tu neatstāsi Engelbertu atkal bez miera mīļuma? Es to neizturētu."

"Un tu zini, kas notika pagājušo reizi," citi milži viņu brīdināja.

"Es zinu," sacīja Džo. Viņš vērsās pie Engelberta. "Bet ja nu es dabūtu tavu īsto miera mīļumu atpakaļ," viņš ieminējās, "vai tad es varētu atdabūt Henriju sev?"

Milzis sabozās. "To nu es nezinu," viņš negribīgi atbildēja.

"Engelbert, es runāju par tavu veco miera mīļumu," Džo klusi teica. "Tavu vislabāko miera mīļumu. To miera mī­ļumu, kas tev piederējis, kopš biji milžu bērns; kas tevi iemidzina un smaržo pēc siltiem apkampieniem." Viņš pasmaidīja. "To miera mīļumu, kuru tu mīli tikpat ļoti, kā es mīlu Henriju."

Engelberts paskatījās uz Džo, tad uz Henriju, tad atkal uz Džo.

"Nu tad labi," viņš beidzot sacīja. "Norunāts."

Nākamajā dienā drīz pēc tējas laika pie pils durvīm at­skanēja skaļš klaudziens. Ragainais Barons skrēja atvērt. Durvīs stāvēja Grablijs.

"Beidzot!" Ragainais Barons iesaucās. "Tev tas prasīja mūžību!"

"Ar dziedošajiem aizkariem nevar steigties," Grablijs paskaidroja. Saticis sveicienu elfu pusceļā starp Goblinpilsētu un pili, viņš jau zināja, cik izmisīgi Ragainais Barons vēlas tos saņemt. "Turklāt," viņš piebilda, "ko nozīmē tas par cietumiem un burvjiem, un sārtajām smirdcūkām?"

"Neraizējies!" Ragainais Barons attrauca. "Tev ir aizkari, vienīgi tas ir svarīgi." Viņš sarauca pieri. "Kur tie ir?"

Grablijs noņēma mugursomu un atvēra to. Priekšnamu pildīja divu apslāpētu balsu nesaskanīga dziedāšana. Grablijs izvilka aizkaru pāri un izrādīja tos uz saliektas rokas.

"Tie izskatās mazliet noplukuši," piezīmēja Ragainais Barons. Viņš sašķobīja degunu. "Un tie mazliet ož," viņš piebilda. "Varbūt tādēļ tu varētu mazliet atlaist no galīgās cenas…"

"Tu laikam joko," stipri apvainojies, iebilda Grablijs. "Šie dziedošie aizkari ir unikāli. Tu neticētu, kā man nā­cās nopūlēties, lai tos atrastu."

Dūcošā dziesma kļuva skaļāka. Tā atbalsojās zem vel­vētajiem griestiem un uzvijās augšup pa kāpnēm.

"Volter!" atskanēja griezīga, tomēr cerību pilna balss. "Vai tā ir dziedāšana, ko es dzirdu? Vai mani dziedošie aizkari beidzot ir klāt?"

"J… jā, tie ir klāt," Ragainais Barons sauca uz augšu. "Ja šo neskanīgo kakofoniju var saukt par dziedāšanu," viņš pusbalsī nomurmināja.

"Protams, es tev tos neuzspiežu," sacīja Grablijs, salocī­dams aizkarus. "Ja tu tos nevēlies, es zinu daudzus, kas vēlas…"

"Ak, Volter!" Ingrida atsaucās. "Tu brīnišķīgo Ragaino Baron, tu! Es zināju, ka mani nepievilsi. Es ne mirkli par tevi nešaubījos."

"Bet, ja tu tos liesām vēlies," Grablijs turpināja, atvēr­dams mugursomu, "tad, kā tu labi zini, tu esi man parādā maisiņu ar sudraba nieķeļiem."

"Laupīšana gaišā dienas laikā," Ragainais Barons žēlo­jās. "Viens maisiņš ir vairāk nekā pietiekami…"

"VOLTER!" Ingrida spalgi kliedza. "Es esmu pacietīga sieviete. Bet tu pārbaudi manu pacietību, Volter. Tu to noved līdz pēdējai robežai." Viņa uz brīdi apklusa. "ES GRIBU SAVUS DZIEDOŠOS AIZKARUS UZ VIETAS!"

"Tūlīt pat," Ragainais Barons atsaucās. Viņš pagriezās pret Grabliju un iegrūda viņam rokā maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Es pieņemu, ka aizkaru piekarināšana ir iekļauta cenā."

"Parasti ne," sacīja Grablijs. Ragainā Barona uzacis drau­dīgi satuvinājās. "Bet tādam dārgam klientam," viņš pie­bilda lišķīgā balsī, "esmu priecīgs pakalpot."

Tajā brīdī pie durvīm atskanēja mežonīga dauzīšanās. Grablijs salēcās. Ragainais Barons apsviedās apkārt.

"Kas tad nu?" viņš brīnījās.

"VOLTER!"

"Eju… tas ir, nāku…" Ragainais Barons atsaucās, dodamies vispirms uz kāpnēm, tad atpakaļ pie durvīm, ne mirkli nezinādams, vai viņš nāk vai iet.

Dauzīšana atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš, un to pa­vadīja skaļi kliedzieni: "Atveriet! Atveriet! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!"

Ragainais Barons pacēla uzacis pret griestiem. "Ja ne viens, tad otrs!" viņš teica.

"VOL-TER!!"

"Uznes augšā aizkarus," Ragainais Barons izrīkoja Grab­liju. "Es paskatīšos, kas ir pie durvīm. Iespējams, tas ir vēl viens gadījums, kad briesmīgi saspiestas aitas." Viņš papurināja galvu. "Kad tas Randalfs kritīs manās rokās…"

Kad Grablijs bija uzkāpis pa kāpnēm, Ragainais Barons šķērsoja priekšnamu. Tomēr, iekams viņš paguva pieiet pie durvīm, tās atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Durvju ailē Ragainais Barons ieraudzīja stiegrainu, izspūrušu jaunekli ar putekļai­nām drēbēm mugurā un vienu stulmzābaku kājā. "Nesaki man neko," Barons sa"Tu esi ieradies, lai žēlotos, ka tavas aitas ir saspiestas. Klausies, simt pirmo reizi…"

"Ragainais Barons," teica Džo, iesoļodams priekšnamā. "Tieši tas, ko es gribēju satikt." Viņš pastiepa roku. "Es esmu Džo. Vai atceries? Džo Barbariskais.

Karotā j varonis."