Jezgas zeme

Henrijs ierūcās. Ragainais Barons piesardzīgi paskatījās uz vinu.

"Ak jā, atlīdzība," viņš teica. "Sauja misiņa diženu, vai tā?"

"Maisiņš sudraba nieķeļu," izlaboja Džo. "Tā mēs no­runājām."

"Es pilnīgi noteikti…"

Henrijs atkal ierūcās ne skaļi, tomēr pietiekami, lai atgādinātu Ragainajam Baronam, ka viņš vēl ir te.

"…norunāju," Ragainais Barons pabeidza. "Lai būtu mai­siņš sudraba nieķeļu." Viņš pameklējās pa sava tērpa kro­kām, izvilka žvadzošu ādas maisiņu un ar ilgu, žēlabainu nopūtu negribīgi to atdeva Džo.

"Paldies," pateicās Džo. "Un tagad, ja tu mani atvainotu, man jāsatiek burvis sakarā ar ceļojumu uz mājām."

Viņš pagriezās, uzsvilpa Henrijam un aizsoļoja uz gu­ļamistabas durvīm. Kad viņš tās bija sasniedzis, Ingrida izgrūda briesmīgu niknuma kliedzienu, kam sekoja vēl skaļāks: "VOLTER!"

Ragainais Barons nobālēja. "Es tevi pavadīšu," viņš sacīja, aizsteigdamies pakaļ Džo.

"VOLTER!"

"Ja vien es nevaru iekārdināt tevi palikt," viņš teica. "Vai tu nevēlētos būt mans personiskais miesassargs?"

"Mmm… Paldies, nē," atbildēja Džo. Viņš pielika soli, lēkdams uzreiz pa diviem pakāpieniem un steigdamies pāri priekšnamam. Henrijs turējās cieši blakus.

"Pagaidi brīdi," noelsās Ragainais Barons. "Es tev iz­teikšu piedāvājumu, no kura tu nevarēsi atteikties…"

"Svei-kīīī!" Džo uzsauca. Viņš aizcirta durvis un aizdrāzās projām.

Viņam nopakaļus skanēja Ingridas balss. "Tu sauc sevi par Ragaino Baronu!" viņa spiedza. "Tu esi nožēlojams! Kāds negods! Es atveru skapīti, Volter. Es izņemu zaļo krāsu, Volter, un drāšu suku…"

Džo pasmaidīja pie sevis. Tā kā Engelberts bija dabūjis atpakaļ savu miera mīļumu un Ragainais Barons saņēmis pelnīto sodu, viss gāja tīri labi. Tagad viņam vienīgi vaja­dzēja pārliecināt Ranclalfu, lai nosūta viņu atpakaļ uz mā­jām, un tad visādā ziņā būtu sasniegts patīkams iznākums.

Bet attiecībā uz to stāstiņu, kas viņam būs jāpabeidz pēc atgriešanās, pēc pavadītā laika Jezgas zemē tā būs vieglākā eseja, kādu viņam jebkad nācies rakstīt.

"Ejam, Henrij," viņš uzsauca. "Paskatīsimies, vai varam nokļūt līdz Apburtajam ezeram pirms rītausmas."

.

10

Saule jau bija uzlēkusi, kad Džo un Henrijs sasniedza Apburto ezeru. Kad slīpie, spožie gaismas stari izlauzās cauri agrā rīta miglai, resna, mirdzoša zivs iekrita atplestajā, gaidošajā slinkumputna knābī.

"Jauna diena Jezgas zemē," Džo nomurmināja un papu­rināja galvu. "Es jau gandrīz sāku pie tās pierast." Viņš paskatījās uz Henriju. "Gandrīz," viņš atkārtoja, skatīda­mies augšup uz lielo ūdens ezeru, kas lidinājās augstu virs galvas. "Kā gan lai es noklūstu tur augšā?"

Henrijs ierējās un paluncināja asti.

"Gudrs puika," noteica Džo, jo tur, blakus Henrijam, kārts galā atradās mazs putnu būrītis, no kura āķī karājās zvans. Uzraksts vēstīja: "Vajadzības gadījumā zvaniet." Džo pazvanīja.

No būrīša izlidoja slinkumputns, kam pie muguras bija pieķēries mazs elfs, un uzplivinājās uz augšu.

"Kling-kling, "nodūca elfs, nozuzdams pāri ezera malai. "Kling-kling. Kling-kling…"

Džo un Henrijs gaidīja un gaidīja. Tad no augšas atska­nēja skaļa balss. "Paķer virvi!"

Džo pietrausās kājās un palūkojās augšup. "Norbert!" viņš iesaucās.

Milzis atradās augstu virs viņa galvas un bīstami liecās pāri ūdens malai. No viņa lielajām dūrēm šūpojās gara virve ar galā iestiprinātu grozu. Džo pasniedzās un sa­tvēra virvi.

"Kārtībā!" iedrošinoši skanēja Norberta balss. "Tagad abi kāpiet iekšā, un es jūs uzvilkšu augšā." " i

Aiz satraukuma drebēdams, Džo iekāpa grozā, apsēdās, sakrustoja kājas un ievilka Henriju sev klēpī. Viņš aptina pavadu ap elkoni un ar abām rokām cieši satvēra groza malu.

"Gatavs?" uzsauca Nor­berts.

"Jā," Džo sauca pretī. "Gatavāks vairs nevar b… # ŪūāF viņš iekliedzās,

kad virve noraustījās, grozs sagrīļojās un viņš sajuta, ka ceļas augstāk, augstāk, augstāk gaisā. Viņš bija piemirsis, cik īsti augsts ir Apburtais ezers.

"Kādas šausmas!" viņš sauca. "Esi pateicīgs, ka tu netiec celts uz augšu kā pārējie," pretī skanēja Veronikas balss. "Bija vajadzīgi vairāki bari slinkumputnu, lai paceltu Norbertu no zemes, un tev būtu vajadzējis redzēt, kāds bija viņa krekls, kad tie bija beiguši!"

Henrijs iesmilkstējās. Džo apkampa viņu un čukstēja, ka viss būs labi. Ar pēdējo piepūles elsienu Norberts pār­vilka grozu pāri ezera malai un turēja to blakus mazai vir­tuves izlietņu flotilei. Randalfs un Veronika atradās vienā, Norberts bija iespiedies otrā, un trešā bija tukša.

Randalfs paliecās uz priekšu. "Džo!" viņš sacīja.

"Randalf!" Džo atbildēja.

"Cik ļoti es priecājos tevi redzēt!" Randalfs sauca.

"Ne uz pusi tik ļoti, kā es priecājos redzēt tevi," teica Džo.

"Tiešām, es esmu divtik priecīgs," Randalfs uzstāja.

"Lai nu kā," viņus pārtrauca Veronika, "dosimies atpa­kaļ uz mājaslaivu, iekams kāds protams, nevienu ne­saucot vārdā," viņa piebilda, apsūdzoši paskatījusies uz Norbertu, "iekams kāds nav izrāvis vēl kādu aizbāzni."

"Es nemaz negribēju," Norberts protestēja.