Jezgas zeme

"Neņem to vērā, Norbert," sacīja Randalfs. "Tu samēr­cēsi grozu. Džo, tu ar Henriju kāp tajā brīvajā virtuves izlietnē, un Norberts aizairēs mūs visus atpakaļ. Vai ne, Norbert? Re, kur brašs puisis."

Visi ieņēma savas vietas. Norberts sāka neganti airēt.

"Un tad tev jāizstāsta man viss, kas notika," Randalfs sauca pāri putās sakultajam ūdenim. "Līdz pēdējam sīkumam."

"Ko viņš izdarīja?" Randalfs brīnījās.

"Viņš pakutināja Henrijam vēderu," Džo atkārtoja. "Un es uzreiz redzēju, ka Henrijam tas patīk. Es meklēju ap­kārt pēc jums, bet jūs bijāt aizskrējuši."

Randalfs apmulsis noklepojās un stipri piesarka. "Tak­tiska atkāpšanās, manu zēn," viņš teica. "Spēku atvilk­šana . Pārgrupēšanās…" "Skriešana, ko kājas nes," piebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. "Turpini, Džo."

"Bija tieši tā, kā tu teici," skaidroja Džo un piesita ar pirkstu pie galvas. "Psiholoģija!"

"Redzi nu!" uzvaroši iesaucās Randalfs, "Vai es tev netei­cu? Ar tavu Viltības trejzari un Sarkasma bruņucepuri…"

"Nē, nē," Džo viņu pārtrauca. " Tiem ar to nebija nekāda sakara. Īstenībā tie tikai traucēja, tāpēc es tos noņēmu." Viņš vainīgi pacēla acis. "Diemžēl tie tika mazliet samīcīti, kad Engelberts tiem netīšām uzkāpa virsū."

"Par to tagad neuztraucies," sacīja Randalfs. "Ko īsti tu domāji ar psiholoģiju?"

"Bija skaidrs, ka Engelbertam patīk Henrijs," Džo pa­skaidroja. "Tajā brīdī, kad viņš to pacēla un paberzēja uz augšu un uz leju sev gar vaigu, viņš bija cits milzis. īsts muļķis…"

Randalfs sarauca pieri. "Engelberts bija pazaudējis savu miera mīļumu, ja?" burvis jautāja. "Tādēļ milzis bija tik dusmīgs. Un, kad viņš atrada Henriju, viņš atkal nomieri­nājās."

Džo piekrītoši pamāja.

"Viss iekrīt savā vietā," sacīja Randalfs. "Niknuma uz­plūdi. Saspiestās aitas. Norbert, tev būtu vajadzējis saprast."

"Piedod, kungs," Norberts atvainojās.

"Tomēr Henrijs tagad ir pie tevis," teica Randalfs, do­mīgi pētīdams suni. "Kā tev izdevās panākt, lai milzis tev vinu atdod?"

"Vienkārši," skaidroja Džo. "Es atradu miera mīļumu, ko viņš bija pazaudējis."

"Kur?" ar interesi jautāja Randalfs.

"Ragainā Barona pilī," sacīja Džo un pasmaidīja par Kandalfa acīmredzamo apjukumu. "Es mēģināšu atgādinat," viņš piedāvāja. "Mēs visi bijām redzējuši milža miera

mīļumu," viņš teica, "kad devāmies uz Milžu kalniem. Redzējām to un dzirdējām to…"

"Grābis!" Randalfs iesaucās. "Viņš taču, padusē iespiestu, nesa dziedošo audumu, vai ne? Tagad es atminos, viņš bija ceļā uz Goblinpilsētu, lai to pārvērstu aizkaros Ragainā Barona sievai." Viņš sarauca pieri. "Norbert, tu esi milzis. Es būtu gaidījis no tevis, ka tu pazītu cita milža miera mīļumu."

"Piedod, kungs," vēlreiz atvainojās Norberts. "Šķiet, ka man tā nav bijusi visai veiksmīga diena," viņš skumji piebilda.

"Grablij, Grablij," sacīja Randalfs, caur sakostiem zo­biem ievilkdams elpu un purinādams galvu. "Es nekad viņam neesmu uzticējies. Kas par blēdi! Kas par nelieti! Nozagt milzim miera mīļumu! Viņa dēļ visā Jezgas zemē izcēlās nemiers." Viņš uzsita Džo pa pleciem. "Un tā tas būtu palicis, manu zēn, ja tu nebūtu nācis līdzi."

"Tas… tas nebija nekas liels," teica Džo.

'"Nekas liels?" Randalfs iekliedzās. "Džo Barbariskais, karotājvaroni no tālienes, Jezgas zeme mūžīgi būs tava parādniece."

"Tas ir labi," sacīja Džo, "bet tagad, ja tev ir vienalga, es tiešām, tiešām gribētu tikt mājās. Es savu esmu pada­rījis…"

"Bet Džo," iebilda Randalfs. "Džo Barbariskais. Ir kāds mazs apstāklis…"

"Ak, jā, es gandrīz aizmirsu," teica Džo, no kabatas iz­vilkdams maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Ragainais Barons to man iedeva. Tas ir mans atalgojums." Viņš snie­dza to Randalfam. "Tu to vari ņemt. Tur, uz kurieni es dodos, tas man nebūs vajadzīgs."

"Ak, Džo!" iesaucās Randalfs. "Tava varonība ir nepār­spējama, tava atjautība ir neatkārtojama, un tagad es

redzu, ka tava devība arī ir nesalīdzināma, un tomēr tas nebija tas mazais apstāklis, par kuru es runāju."

"Kas tad tas ir?" jautāja Džo. Viņam sirds sāka strauji sisties. "Es esmu izpildījis savu darījuma pusi. Tagad ir laiks tev pildīt savējo. Tev jānosūta mani mājās."

"Es to nevaru," viņš teica.

"Nevari?" pārvaicāja Džo. "Ko tu ar to gribi teikt, nevaru?

Randalfs nodūra acis. "Es gribu teikt nevaru," viņš atkārtoja.

"Zini, viņam ir taisnība," sacīja Veronika. "Viņš nemaz nezinātu, ar ko sākt, par to es galvoju."

Džo vēderā viss sagriezās. Galva noreiba. "Bet… bet tu dabūji mani šurp," viņš teica.

"Es zinu," sacīja Randalfs. "Es izmantoju savu karotājvaroņa atsaukšanas burvestību," viņš paskaidroja. "Diem­žēl tā ir vienīgā burvestība, kas man ir pa rokai."

"Jāā," nicīgi novilka Veronika, "tas ir tāpēc, ka visas citas burvestības, ieskaitot karotājvaroņa atgriešanas bur­vestību, ir…"

"Ir citur," Randalfs steidzīgi pārtrauca.

"Vai tu to nevari dabūt?" jautāja Džo.

"Baidos, ka nevaru," atbildēja Randalfs.

"Tu gribi teikt, ka es te esmu iestrēdzis!" ar sašutumu iesaucās Džo.

"Pagaidām, jā," Randalfs apstiprināja.

"Nē, nē, man jātiek atpakaļ…" nerimās Džo. "Kāpēc tu to nevari dabūt?" viņš prasīja. "Kāpēc?"