Jezgas zeme

"Barbariskais? Karotājvaronis?" izklaidīgi pārjautāja Ragainais Barons, paskatīdamies garām Džo un augšup pa kāpnēm. "Džo… Ak, jā. Es tevi nepazinu bez kastroļa galvā. Kā tev klājas un kā tev veicās? Un kur ir tas burvis?"

No augšstāva atskanēja sajūsmināta ūjināšana un ājināšana. "Ak, Volter, tie ir dievīgi!" Ingrida sauca. "Ne­vienam citam nav nekā tāda. Brīnišķīgi! Modes kalngali!" Uz brīdi iestājās klusums. "Tie taču ir modes kalngali, vai ne, Volter?"

"Jā, mīļā," viņš garlaikoti atbildēja. "Un labas gaumes virsotne."

Džo pasmaidīja.

"Jauni aizkari," Ragainais Barons paskaidroja.

"La, la, la. La, la, la…"

"Dziedošie aizkari," viņš turpināja. "Ingridai tie iekrituši sirdī. Acīmredzot tādi tagad ir modē."

"Jā," piekrita Džo. "Tā man Grablijs teica, kad es viņu satiku."

"Dziedošie aizkari!" Ingrida trallināja. "Pašai savi dzie­došie aizkari!"

"Ļoti liels retums," sacīja Džo. "Ļoti grūti dabūjami, katru dienu nepatrāpās apburts audums."

"Un kas par to?" pēkšņi kā aizsargādamies jautāja Ra­gainais Barons. "Man tā šķiet, ka Ragainajam Baronam ir tiesības savai sievai laiku pa laikam nopirkt mazu dā­vaniņu. Bet gribētu zināt, ko tu te dari?"

Džo ievilka gaisu un iztaisnojās visā augumā. Šo daļu viņš bija vingrinājies pateikt. "Es, Džo Barbariskais, esmu izpildījis uzdevumu, kuru tu man uzticēji veikt."

"Ko tu esi…?" jautāja Ragainais Barons.

"Es esmu tev atgādājis Engelberta Milzīgā galvu."

Ragainajam Baronam iepletās mute. "Esi atgādājis?" viņš jautāja, tad aizdomīgi sarauca pieri. "Tad kur tā ir?"

"VĀĀĀĀĪĪĪ!!!"

Spalgs šausmu kliedziens noteikti bija visskaļākā skaņa, ko Ingrida visas dienas laikā bija izdevusi. Tas bija apdulli­nošs. No tā notrīcēja logu rūtis un nodrebēja kāpnes.

"VĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪ!!!"

Pat Ragainais Barons, kas bija pieradis pie Ingridas histēriskās reakcijas uz zirnekļiem, kukaiņiem un nepie­pildītām vēlmēm, saprata, ka šoreiz kaut kas tiešām nav kārtībā. Izklausījās, ka nabaga sieviete aiz šausmām zau­dējusi prātu. Tur augšā kaut kas bija, un pirmo reizi, kopš Džo bija ielauzies, Ragainais Barons bija priecīgs, ka pilī ir karotājvaronis.

"Seko man," pavēlēja Barons, tad pagriezās un devās augšā pa kāpnēm.

Tiklīdz viņi iebrāzās Ingridas guļamistabā, aizcirtās durvis uz viņas personisko vannasistabu.

"Tiec no tā vaļā!" kliedza Ingrida, paglābusies aiz dur­vīm. "Tas ir pretīgs!"

Ragainais Barons paskatījās apkārt un logā ieraudzīja rēgojamies Engelberta Milzīgā galvu ar trim acīm. "Ko tas nozīmē?'" viņš noprasīja.

"Engelberta Milzīgā galva," atbildēja Džo. "Kā tu lūdzi."

"Bet tā vēl turas pie ķermeņa!" nodārdināja Ragainais Barons. "Tas ir briesmīgi! Kas tu par karotājvaroni?"

"Un kas tu par Ragaino Baronu?" Džo atcirta. "Nolais­ties tik zemu, lai pirktu aizkarus, kas šūti no milža miera mīļuma!"

"No milža miera mīļuma?" pārsteigts pārjautāja Ragai­nais Barons.

"La, la, la… "neskanīgi dziedāja viena aizkaru puse.

"La, la, la…" otra puse dūca pretī.

Ragainais Barons iepleta acis. "Tu man saki, ka šie dziedošie aizkari ir gatavoti no milža miera mīļuma?"

Džo to apliecināja ar galvas mājienu. Tajā mirklī milzu spalvaina roka pasniedzās pa logu un satvēra vispirms vienu, tad otru aizkaru pusi un aizrāva tās projām.

"Grablij!" ierēcās Ragainais Barons. "Grablij, es piepra­su atpakaļ savu naudu!"

Bet Grablija tur vairs nebija. Kad viņa vārds atbalsojās pils sienās, viņš pats jau bija uz ceļa un steidzās atpakaļ uz Goblinpilsētu, ko kājas nes.

"Viens miera mīļums," Engelberts sacīja, berzēdams to augšup un lejup gar kreiso vaigu. "Otrs miera mīļums." Viņš berzēja otru augšup un lejup gar labo vaigu. "Pat labāk nekā iepriekš."

"Divtik labi," teica Džo, atvieglots, ka milzis nebija ap­bēdināts, redzot savu miera mīļumu pārgrieztu uz pusēm.

"Bet atceries, ko tu solīji, Engelbert," viņš atgādināja. "Laiks tev turēt savu norunas pusi."

"Ko tu biji domājis?" jautāja Engelberts, tad pamirk­šķināja (ar vidējo aci), tikai lai parādītu, ka viņš joko. "Nu tad te būs, Džo Barbariskais," viņš sacīja un, atkal pa­sniedzies guļamistabā, uzmanīgi nolika Henriju uz pa­klāja. "Pieskati viņu," piekodināja Engelberts. "Viņš ir viens no miljona!"

"Es zinu," atbildēja Džo, kamēr Henrijs drāzās apkārt pa istabu, leca uz augšu pie viņa, mēli izkāris un asti lunci­nādams. Džo paskatījās uz loga pusi un redzēja, kā En­gelberts atsmaida viņam pretī. "Paliec sveiks, Engelbert," viņš teica. "Un paldies tev."

"Paliec sveiks, Džo," projām iedams, nodārdināja mil­zis. "Paliec sveiks, Henrij," bija dzirdama viņa balss.

 Fenrijs ierējās.

"Volter!" no vannasistabas spalgi kliedza Ingrida. "Tas kunkuļainais lielais milzis zog manus dziedošos aizkarus! Volter!"

 La, la, la… Im, la, la… "aizkari dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk, kamēr tos nesa projām, līdz to neskanīgā disharmonija pagaisa pavisam.

"Tā," Džo sacīja Ragainajam Baronam. "Viņš ir projām. Un tagad, kad viņš ir atguvis savu miera mīļumu, nebūs vairs nekādas aitu spiešanas. To es varu apsolīt." Viņš pasmaidīja. "Un tagad par manu atlīdzību."

"Ko?" iesaucās Ragainais Barons.