Jezgas zeme

"No galīgās summas!" Ragainais Barons kliedza. "Kad būsim norēķinājušies! Es norēķināšos gan. Ar vienu cietu­mu, divdesmit sārtām smirdcūkām un nekam nederīgu burvi vajadzētu pietikt!"

"Vai tā ir ziņa, ko tu gribi nosūtīt atpakaļ?" jautāja svei­cienu elfs.

"Jā, es…" Ragainais Barons sarauca pieri un nobraucīja zodu. "Tas ir, nē," viņš teica.

"Nē?"

"Nē," Ragainais Barons apstiprināja. "Tikai pateicies Grablijam par vēsti un pasaki viņam, ka es nepacietīgi gaidu viņa ierašanos…"

"VOLTER!"

"Viņa drīzu ierašanos," viņš sevi pār­laboja.

"Labi," sacīja sveicienu elfs, "lai gan man pašam tā smirdcūku ziņa patika labāk." Viņš otrreiz pastiepa roku.

Ragainais Barons nopūtās un iemeta plaukstā trīs diženus. Svei­cienu elfs no kabatas izvilka marku, nolaizīja to un uzlīmēja sev uz pieres. Tad pagriezās un aizlēkšoja lejā pa kāpnēm un projām. Uz īsu brīdi Ragainais Barons iedomājās, ka viņš ir sveicienu elfs, kas dodas projām bez jebkādām rūpēm.

" VOZ-TER!!"

Bezrūpīgais sapnis nopaukšķēja. Ragainais Barons aizvēra durvis. "Jā, manu mīļumiņ," viņš sauca pret kāpņu augšu.

"Vai tie bija mani aizkari?" viņa kliedza pretī.

"Ne paši," Ragainais Barons atzinās.

"Kā lai to saprot?" noprasīja Ingrida.

"Tā bija ziņa par taviem aizkariem, mana mīļā," viņš paskaidroja. "Ir gadījusies maza ķeršanās…"

"Ķeršanās, Volter?" jautāja Ingrida. "Man nepatīk vārds ķeršanās. Tu to zini. Man tas nemaz nepatīk."

"Es zinu, manu dūjiņ," mierinoši teica Ragainais Barons. "Gadījušies neparedzēti apstākļi. Tu zini, kā tas ir! Grablijs apsolīja, ka rītdien tie būs klāt," viņš piebilda.

"Rītdien!" spalgi iekliedzās Ingrida. "Un ko lai es šo­vakar daru? Es nespēšu gulēt ne ar pusaci, es vienkārši zinu, ka nespēšu. Un tu zini, kāda es varu būt, kad esmu pārāk nogurusi."

"Jā, zinu gan," garlaikoti teica Ragainais Barons.

"Īdzīga, Volter. Es būšu ļoti īdzīga. Tu mani nepazīsi!"

"Domāju, ka varētu gan pazīt," viņš pusbalsī nomur­mināja. "Tici man, Ingrid," viņš sauca pret kāpņu augšu, "šīs padarīšanas nevar steidzināt. Saproti, dziedošie aiz­kari, Ingrid, gatavoti no smalkākā apburtā auduma, ko izpušķojis, apdarinājis un ar rokām šuvis meistarīgs elfu drēbnieks. Būs bijis vērts gaidīt, kad tie būs klāt, dodu savu vārdu…"

"Ja tie būs klāt," Ingrida kliedza, un visa pils nodrebēja, kad viņa aizcirta savas guļamistabas durvis. No augšas atbalsojās skaļi būkšķi un apslāpēti šņuksti, Ingridai mē­tājoties pa istabu.

Ragainais Barons papurināja galvu. "Tā pilnībā ir tava vaina, Grablij," viņš sacīja. "Kāpēc ielikt sasodītu dziedošo aizkaru sasodītu reklāmu tajā tavā sasodītajā katalogā, ja tev īstenībā nav krājumā to sasodīto dziedošo aizkaru un tev tie jādzenā rokā pa visu Jezgas zemi? Sasodīti savāds veids, kā veikt darījumus!" Viņš samiedza acis. "Tu esi sarūgtinājis manu mīļo Ingridu, tiešām gan, un, kad Ingrida ir sarūgtināta, es esmu sarūgtināts! Un kad es esmu sarūgtināts…"

"Ragainais Barons būs tik apmierināts ar mani," sacīja Grablijs.

"To tu jau teici," nomurmināja goblins, atkal apgādā­dams ar diegu savu šujamo elfu. "Divas reizes."

"Bet viņš tiešām būs apmierināts!" Grablijs atkārtoja. "Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņa seju…" "La, la, la," dziedāja audums.

Goblins paņēma lielas, mirdzošas šķēres, izklaja audu­mu uz darbgalda un sāka griezt to uz pusēm.

"La, la… Vai! Vai! Vai!"

"Vai tu izbeigsi?" uzkliedza goblins un nometa šķēres. Viņš pievērsās Grablijam. "Tu redzi, kāda man te ķibele! Katru reizi, kad es mēģinu pārgriezt drēbi uz pusēm, tā ceļ troksni. Un tas ir ļoti mulsinoši," viņš teica. "Vai tu pil­nīgi droši zini, ka gribi aizkarus? Es varētu pagatavot ļoti jauku sarullējamo žalūziju."

Grablijs papurināja galvu. "Acīmredzot katalogā bija mi­nēti dziedošie aizkari," viņš sacīja, "un Ragainajai Baro­nesei tie ir iekrituši sirdī."

Goblins atkal paņēma šķēres. "Vispirms es nesaprotu, kāpēc tu reklamē kaut ko tādu, kā tev nemaz nav nolik­tavā," viņš kurnēja.

"Tas ir pats dīvainākais," skaidroja Grablijs. "Es neat­ceros, ka būtu tos ielicis katalogā."

"Kāds taču to ir izdarījis," teica goblins.

"Es zinu," saraukdams pieri, sacīja Grablijs. "Es tikai to nesaprotu." Viņš pacēla acis. "Tomēr tagad man ir drēbe. Tas ir pats svarīgākais. Un, tiklīdz tu to būsi sašuvis aiz­karos, es tos nogādāšu Ragainā Barona pilī. Tāpēc, ja tev nekas nav pretī…"

"Tev jau nekas," goblins norūca. "Tev nav jāstrādā ar audumu, kas negrib ciest klusu." Viņš aptaustīja nodris­kāto drēbi, kas spalgi iekliedzās. "Uzdzen man šermuļus, tiešām gan."

"Še, ņem," teica Grablijs, no kabatas izvilkdams lielu, pūkainu ausu sildītāju pāri. "Pamēģini šos te."

Goblins skatījās uz tiem. "Ko lai es ar tiem iesāku?" viņš jautāja.

"Tie ir ausu sildītāji, muļķi," aizkaitināts paskaidroja Grablijs. "Tos liek uz ausīm."

Goblins darīja, kā viņam bija teikts, izlīdzināja audumu un izslēja augšup īkšķi. Viņš neko nebija dzirdējis.

"Lieliski," sacīja Grablijs. "Tagad ķeries pie aizkariem."

Goblins truli skatījās uz viņu.

"Ķeries klāt pie aizkariem!" kliedza Grablijs.

Goblins sarauca pieri un ar muti izveidoja vārdu: "Ko?"