Jezgas zeme

"Tāpēc… tāpēc…" Randalfs minstinājās.

"Nu, izstāsti viņam," teica Veronika. "Tu zini, kur tā ir. (ialu galā ir tikai viena vieta, kur tā varētu būt!"

"Kur?" jautāja Džo.

Randalfs sašķobīja seju. "Ņirgu norā," viņš sacīja.

"Ņirgu norā?" pārjautāja Džo. "Tā atrodas Elfu meža vidū," pa­skaidroja Randalfs.

"Elfu meža vidū?" atkārtoja Džo. Ve­ronika agrāk bija pieminējusi Elfu mežu. "Tur mitinās…" Randalfs spēcīgi nodrebinājās. "Doktors Kampiens."

"Doktors Kampiens…" lēni novilka Džo.

"Ko niekus!" iesaucās Veronika. "Viņš ir vairāk papa­gailis nekā es, un tas kaut ko nozīmē!"

"Doktors Kampiens ir… ir tas, kurš nozaga Rodžera Grumbainā Lielo burvestību grāmatu," Randalfs klāstīja. "Kopš tā laika viņš to lieto. Tu atminies lidojošos trauku skapjus?"

"Un skrejošos galda piederumus?" piebilda Norberts.

Džo pamāja ar galvu. Randalfs atkal nodrebinājās.

"Tas, bez šaubām, bija doktora Kampiena darbs," viņš sacīja. "Ja kaut kas Jezgas zemē saiet grīstē, tad vari derēt uz savu pēdējo nieķeli, ka tam visam kaut kur apakšā tu atradīsi doktoru Kampienu no Ņirgu noras!"

"Tā tas ir!" iesaucās Veronika.

"Viņš ir varas traks!" teica Randalfs. "Viņu nekas neap­turēs, lai pārņemtu savā ziņā Jezgas zemi un kļūtu par tās absolūto valdnieku. Un, ja tas kaut kad notiktu," viņš turpināja, "tad visi Jezgas zemes iemītnieki būtu spiesti dancot pēc viņa ļaunās stabules…"

"Tā tas ir!" vēlreiz iekliedzās Veronika.

"Kas ir?" aizkaitināts noprasīja Randalfs.

"Ne jau Grablijs nozaga milža miera mīļumu," sacīja Veronika. "Viņš teica taisnību, ka esot to ieguvis caur pazīšanos. Jautājums, kurš ir tas paziņa?"

Randalfs papurināja galvu. "Tu taču negribi teikt…" viņš sacīja.

Veronika neiecietīgi noklakšķināja. "Tikai padomā par to. Kam no tā būtu labums, ja Engelberts niknumā iznīci­nātu Ragainā Barona pili?" viņa vaicāja. "Kas būtu apsvei­cis mazu ķildu starp gobliniem un milžiem? Un no ku­rienes Grablijs nāca ar dziedošā auduma vīstokli? No Elfu meža! Un kas dzīvo Elfu mežā?"

"Doktors Kampiens," klusinātā unisonā teica Randalfs, Norberts un Veronika. "Nozagt milzim miera mīļumu! Kas vēl viņam ienāks prātā?" Viņi visi papurināja galvu.

Džo bija tas, kurš pārtrauca sekojošo ilgo klusumu. "Tas ir ērti," viņš sacīja.

Randalfs zobgalīgi paskatījās uz Džo. "Ērti?" viņš jautāja.

"Par to tu varēsi pārliecināties, kad mēs viņu apciemosim, lai palūgtu atdot Lielo burvestību grāmatu," viņš paskaidroja.

Randalfs satraukti iesmējās. "Džo, manu mīļo puisīt, ne­viens neiet ciemos uz Ņirgu noru. Tu nevari tā vienkārši palūgt doktoru Kampienu, lai viņš atdod burvestību grā­matu. Tieši to pašu bija domājuši Rodžers Grumbainais un citi burvji. "Mēs to jauki pārrunāsim pie tējas tases, Randalf," viņi teica, un paskat, kas ar viņiem notika!"

"Kas tad?" jautāja Džo.

"Nu, īstenībā es nezinu," atzinās Randalfs. "Bet vini neatgriezās!"

Džo paraustīja plecus. "Ja apciemot doktoru Kampienu no Ņirgu noras ir mana vienīgā iespēja atgriezties mājās, tad es esmu ar mieru riskēt. Turklāt," viņš piebilda, iekams Randalfs vai Veronika paguva ierunāties, "jūs esat piemirsuši kaut ko ļoti svarīgu."

"Un kas tas būtu?" jautāja Randalfs.

Džo pasmaidīja. "Es esmu DŽO BARBARISKAIS!" viņš pilnā balsī paziņoja.

"Es… es to zinu," nenoteikti iebilda Randalfs. "Bet…"

"Tici man," sacīja Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Dzestrs vējš pūta caur Elfu meža kokiem. Lapas čabēja, zari čīkstēja. Meža pašā vidū plankumainā gaisma, kas apspīdēja Ņirgu noru, strauji gaisa.

"Mums neizdevās, saimniek," atskanēja doktora Kam­piena palīga balss ar deguna pieskaņu.

"Jā," nāca pīkstoša atbilde, kurai sekoja augstas ņirgas. "Mums neizdevās."

"Un mēs tik labi izplānojām gājienu ar dziedošajiem aizkariem! Viltotais sludinājums katalogā. Engelberta Milzīgā miera mīļuma zādzība, ak, šie milži var būt tik stulbi! Kaulēšanās ar to pretīgo mazo goblinu Grabliju… Viss gāja tik labi."

"Jā," doktors Kampiens nepatīkami ieņirdzās, "ap šo laiku Jezgas zemē valdītu haoss! Un es būtu tās valdnieks. Nebiju domājis, ka mans vecais draugs Randalfs Māceklis spētu to burvestību pielietot vēlreiz." Ļaunās ņirgas pie­ņēmās spēkā. "Lai nolādēts tas karotājvaronis!"

"Gluži manas domas," viņa palīgs piekrita.

"Bet mūsu darbs turpināsies. Es izstrādāšu vēl labāku plānu. Tādu, kas nevar neizdoties! Es iznīcināšu karotājvaroni reizi par visām reizēm!" viņš kliedza, katru vārdu pavadīdams ar derdzīgām ņirgām. "Es pieveikšu Ragaino Baronu!"

Visā klajumā meža radības iztraucēja aizvien skaļākas balss skaņas. Kad tās sasniedza šausminošu kāpumu, ķekatpeles streipuļoja, koku truši krita no kokiem, bet iesnaudušies sikspārņputni, jau paguruši un cietuši pēc trauku skapju uz­brukuma, pameta savas laktas un aizlidoja debesīs.

"Tas izklausās pilnīgi lieliski," sacīja viņa palīgs. "Kā tagad būtu ar jauku tējas tasi un rituļmaizīti? Vienu es esmu īpaši garnējis ar taviem sejas vaibstiem…"